♡Indulis♡Paičs♡

Dažreiz man šķiet, ka mans dzīves uzdevums ir tāds unknowable but totally imperative exile.

Nu jau es esmu 100% pārliecināta, ka cilvēka dzīves lielākais sasniegums ir community - tai piederēt, tajā rīkoties, to radīt, kopt un turpināt. Ka bez community, cilvēks ir izbadējies, mirstošs, vājš un plāna, sāpīgi izsīkstoša atblāzma no tās mīlestības dievišķās būtnes, kas viņš var iespēt būt pareizināts ar community. Vienmēr es novēroju, kā kad divi vai vairāk cilvēki sanāk kopā un apmainās ar patiesu kopību, tad atveras pavisam cita brīnumu dimensija, kurā cilvēki var būt laimīgi par spīti visam, visam, visam. Tad neviens sātans, nekāds ļaunums nespēj viņu dvēseles vārdzināt. Šie kopā esošie cilvēki ir directly pieslēgti Dievam - viņi tripo pašas psihedēliskākās mīlestības, patiesības un skaistuma bumbas. Un tā tiešām ir tripošana, jo kad cilvēks ir šādi sareizināts ar citu, vai luksusa gadījumā - citiem, tad pat šausmīgākās dzīves taģēdijas bieži var izlikties neadekvāti komiskas, kā mere tediums, laughable nuisances, kas ir minimums izturamas, vai pat šķietami paradoksāli spēcinošas. Tad viss ir labi, un pat tas, kas ir slikti, ir ar labā potenciālu, un taisni vai tad ir jāsmejās, jo pat sliktais spēj izvērsties labs. Bet, kad cilvēkam nav community, tad viņš ir izdilis un tramīgs, un pat visjaukākās lietas dzīvē vienam nest ir pamatīgs, pat postošs slogs.

Tas man atgādina Solženicina aprakstu First Cell, First Love nodaļā, kur viņš pēc vienatnē aizvadīta slodzījuma, tika pārvests uz kameru ar citiem cilvēkiem: "No one had addressed a human word to you. No one had looked at you with a human gaze. All they did was to peck at your brain and heart with iron beaks, and when you cried out or groaned, they laughed. For a week or a month you had been an abandoned waif, alone among enemies, and you had already tried to kill yourself by "falling" from the radiator in such a way as to smash your brains against the iron cone of the valve. Then all of a sudden you were alive again, and were brought in to your friends. And reason returned to you. Now for the first time you were about to see people who were not your enemies. Now for the first time you were about to see others who were alive, who were travelling your road, and whom you could join to yourself with the joyous word "we" [..] you are not alone in the world! Wise, spiritual beings - human beings - still exist. [..] And those three lifted heads, those three unshaven, crumpled pale faces, seemed to me so human, so dear, that I stood there, hugging my mattress, and smiled with happiness. And they smiled. And what a forgotten look that was.."

Taču, katru reizi, kad man ceļā uzrodas durvis uz potenciālu community, notiek kas tāds, kas man ieeju stingri noliedz. Can I remain ignorant of these hints? Sākumā es domāju, ka es esmu sačakarēta, tāpēc esmu pati pie tā vainojama, jo droši vien mēģināju iet cauri debesu durvīm ar iedomības vai neģēlības nosmērētām kājām. Un tad es centos vairāk, tīrāk un diliģentāk. Bet jo vairāk es sāpīgi smeļu no savas psihes, dvēseles un gara dziļumiem, jo skaudrāks ir durvju cirtiens ģīmītī. Negribējās, negribās ticēt, ka šāds exile var būt kaut kas lietderīgs, kur nu vēl labs. Bet atzīšos, ka šis negribīgums iespējams ir šāda exile nepieciešamība. Tādēļ pēdējos gadus es uzmanīgi varu pat padzerties no šādas domas. Savā ziņā, jo vairāk es ciešu, jo vairāk sliktums tiek dzīts ārā. Jo cirtiens stiprāks, jo apziņa skaidrāka. Man šķiet, ka esība mani mudina exile virzienā, iedrošina, un iespējams pat ar mazu uguntiņu izgaismo ceļu priekšā, lai viss nebūtu tikai melna tumsa. Neliegšos, ka vēlarvien iekšās kaut kas mežonīgs saceļās un ārdās pretī. Bet es iemanos visu atmest. Lai es mācītos stiprināt savu garu un viņā izdzīvot.

"To accept patiently and purposefully things that had never had any place in my own plans and had, it seemed, no connection at all with the clearly out-lined direction of my life."