I feel refreshed and inspired by my recent cinematic experiences.
Tā kā man divas dienas nebija ūdens, kamēr diliģentie mužiki laboja suicidālās trubas, es aizgāju uz Three Billboards filmu, lai to noskatītos reizi par visām reizēm. Filma bija diezgan lēna, bet mani sajūsmināja trīs lietas. (Tālāk spoileri.) Pirmā lieta bija atgādinājums par satriecošo American landscape. Man tik izmisīgi patīk visas filmas ar American landscape, it is my truly madly deeply crush. Dažreiz man šķiet, ka vienīgais, ko es visu mūžu esmu gribējusi, ir dzīvot tipiskā amerikāņu koka mājā blakus milzīgam vītolam, kas ir eternal fields of gold, augstu, augstu koku ieskauta, tikai tad es varēšu vispār elpot. Otrā lieta, kas man patika bija Mildreda kā sheer unapologetic force of human authenticity and resolve. Cilvēku pasaulē nav nekā iedvesmojošāka, kā cilvēks, kas, nemēģinādams nevienam izpatikt, pastāv par savu taisnību, bet nezaudē savu cilvēcību. Trešā lieta bija kā ūdens malciņš tuksnesī. Vilobija vēstule Diksonam un Diksona cilvēcības augšāmcelšanās. Mani nekad nebeigs sajūsmināt, kā cilvēku var radikāli izmainīt daži laipni un patiesi vārdi, tas, ka kāds tic viņa labumam un potenciālam.
Otra mīlestība bija Big Little Lies. Es to seriālu ilgi atliku, jo man šķita ka tas ir kārtējais loose morals posh middle class fancy la-di-da, bet nē! It was true, human, beautiful and lacrimosa. Tas bija patiess sieviešu seriāls, jo tajā bija daudz okeāna un splashing viļņu, daudz skaistuma, daudz jutekliskuma, daudz conflicting emotions, daudz saulaina medaina mīļuma un daudz concise steel hysteria, daudz grimašu un exhilarating atiecību džungļu + puķes, glitter, krāsas, mūzika, ēdiens un general deep chaos, deep feels, deep love. And it all works perfectly in a woman's world. Pēc noskatīšanās es jutos, kā iznākusi no terapeita kabineta. Jo man šķiet, ka lai arī citā, much more basic, lonely and loserly kontekstā, man prātā izspēlējas līdzīgi konfliktējošu sajūtu un uzskatu modeļi, visas tās pašas tūkstošiem gadu vecās ētikas un emociju problēmas. Un šajā seriāla it was all laid out so nicely, such beautiful, mesmerising picture, ka uz viņu vienreiz paskatoties, I felt deeply moved, relieved, validated and fixed somehow.
Tagad es jūtos viegli, noslēpumaini un okeāniski, un dziļā sevis drošībā. Es gaidu vasaru, un gribu visu padarīt skaistu.
Tā kā man divas dienas nebija ūdens, kamēr diliģentie mužiki laboja suicidālās trubas, es aizgāju uz Three Billboards filmu, lai to noskatītos reizi par visām reizēm. Filma bija diezgan lēna, bet mani sajūsmināja trīs lietas. (Tālāk spoileri.) Pirmā lieta bija atgādinājums par satriecošo American landscape. Man tik izmisīgi patīk visas filmas ar American landscape, it is my truly madly deeply crush. Dažreiz man šķiet, ka vienīgais, ko es visu mūžu esmu gribējusi, ir dzīvot tipiskā amerikāņu koka mājā blakus milzīgam vītolam, kas ir eternal fields of gold, augstu, augstu koku ieskauta, tikai tad es varēšu vispār elpot. Otrā lieta, kas man patika bija Mildreda kā sheer unapologetic force of human authenticity and resolve. Cilvēku pasaulē nav nekā iedvesmojošāka, kā cilvēks, kas, nemēģinādams nevienam izpatikt, pastāv par savu taisnību, bet nezaudē savu cilvēcību. Trešā lieta bija kā ūdens malciņš tuksnesī. Vilobija vēstule Diksonam un Diksona cilvēcības augšāmcelšanās. Mani nekad nebeigs sajūsmināt, kā cilvēku var radikāli izmainīt daži laipni un patiesi vārdi, tas, ka kāds tic viņa labumam un potenciālam.
Otra mīlestība bija Big Little Lies. Es to seriālu ilgi atliku, jo man šķita ka tas ir kārtējais loose morals posh middle class fancy la-di-da, bet nē! It was true, human, beautiful and lacrimosa. Tas bija patiess sieviešu seriāls, jo tajā bija daudz okeāna un splashing viļņu, daudz skaistuma, daudz jutekliskuma, daudz conflicting emotions, daudz saulaina medaina mīļuma un daudz concise steel hysteria, daudz grimašu un exhilarating atiecību džungļu + puķes, glitter, krāsas, mūzika, ēdiens un general deep chaos, deep feels, deep love. And it all works perfectly in a woman's world. Pēc noskatīšanās es jutos, kā iznākusi no terapeita kabineta. Jo man šķiet, ka lai arī citā, much more basic, lonely and loserly kontekstā, man prātā izspēlējas līdzīgi konfliktējošu sajūtu un uzskatu modeļi, visas tās pašas tūkstošiem gadu vecās ētikas un emociju problēmas. Un šajā seriāla it was all laid out so nicely, such beautiful, mesmerising picture, ka uz viņu vienreiz paskatoties, I felt deeply moved, relieved, validated and fixed somehow.
Tagad es jūtos viegli, noslēpumaini un okeāniski, un dziļā sevis drošībā. Es gaidu vasaru, un gribu visu padarīt skaistu.
teikt