Pasaule ir tik bagāta. Katru dienu es varu izdarīt simts vai tūkstoš vai miljons lietas. Pasaulē ir miljons smaržu, un man patīk gan, kad spīd saulīte, gan kad līst lietutiņš. Es dzeru smaržīgu kafiju, ko uztaisīja skaists puisis, un man sirsniņai ir silti. Es maigi guļu un laiks man glāsta pieri un plecus, un tas ir labi. Pasaulē ir miljons vietas kur iet, un bezgalīgi daudz dziesmu. Es klausos dziesmu un mana dvēsele izklājas manā priekšā, un tas brīdis ir tik īsts, kas viss, ko es jebkad vēlējos pasacīt ir pasacīts. Es ēdu kūciņu un smaržoju puķīti. Es skrienu un es peldu un es eju un es kāpju. Pasaulē ir bezgalīgi daudz virzienu un līmeņu. Dienā ir bezgalīgi daudz nokrāsu no rīta līdz vakaram un pa nakti. Es mīlu katru cilvēku no attāluma, jo tā ir vieglāk un īstāk, jo tā es neļauju sevi apmānīt, ka nemīlu. Es klusi sēžu stūrītī un pasaule ir tik bagāta. Man nav jāizdara visas lietas, lai es zinātu, cik pasaule ir bagāta, un dažas lietas ko es izdarīšu, būs piesātinātas un īpašas un tieši tās ko tieši es izdarīju, tāpēc īpašas jo unikālas. Es dzīvoju jau paradīzē un es katru dienu lūgšos, lai es to redzu un piedzīvoju aizvien skaidrāk un skaidrāk.

Dzīve šķiet kā bezgalīgi garš, mūžīgi turpinošs Purple Rain ievads, kurš tā arī nesasniedz kulmināciju. Tikai tās izkliedētās, sirdi mokošās ģitāras atbalsis, nojausmas..

Šodiena bija laba, jo es izdarīju labi trīs puķēm.

Pirmā puķe. Well, istabas augs. Ir hoya, ko mamma bija izdiedzējusi no vienas pašas lapiņas. Kad biju aizbraukusi uz Latviju, tā bija saplaukusi ar saknītēm ūdens glāzē, tai bija izveidojušās kādas septiņas lapiņas un aizmeties ziedu ķekariņš, kurš manas vizītes laikā arī uzziedēja un norasoja ar saldo nektāru. Mamma to bija iekopusi priekš māsas, kurai man to vajadzēja aizvest uz Londonu. Tā nu mamma sapakoja hoyu plastmasas kārbiņā ar slapju dvielīti un iebāza man čemodānā. Nonākusi Londonā, hoya jutās normāli. Bet ko māsa.. šausmas vispār. Viņa to vienkārši ar zemi iemočkāja noslēgtā podā, bez papildus podiņa ar caurumiņiem, kur ūdenim notecēt. Pēc dažām dienām ziediņi nokrita nost, bet pati kaut kā vēl turējās. Vispār es to puķi gribēju, tāpēc kādu laiku izlikos, ka man ir vienalga kas ar viņu notiks. Māsai bija slinkums normāli pārstādīt. Bet šodien man uznāca laba sirds sajūta un es beidzot daiļo hoyu iestādīju normālā podiņā ar svaigu zemi, kārtīgi salaistīju, un noliku vissaulainākajā vietā uz palodzes. Ceru ka viņai patiks un viss būs labi.

Otrā puķe ir maza, necila, bet glīta, simetriska, eleganta succulent, kas pēc formas atgādina ūdensrozi. Mums uz darbu viena sieviete bija atnesusi dīvainu, ne īpaši skaistu ziedu kārtojumu, kurā šī puķe bija brutāli uzdurta uz kociņa un iesparausta kārtojuma viducī. Tas kārtojums mums darbā stāvēja kādas divas nedēļas, un kad pārējās puķes tajā bija novītušas, es tajā vietā lai visu izmestu, paslepšus piesavinājos minēto succulentu. Aiznesu mājās un uzstutēju trauciņam ar ūdeni, noliku pašā saulainākajā vietā uz palodzes. Pēc neilga laika, viņa izdzina trauslas bet daudzas baltas saknītes ar rozā pūciņām. Šodien viņu iestādīju pienācīgi podiņā ar svaigu zemi, un noliku pašā aulainākajā vietā uz palodzes. Domāju, ka viņa nav lepna un viņai viss būs labi.

Trešās ir parastas saulespuķes. Draudzene atveda no Amsterdamas kaut kādu Van Goga muzeja suvenīr-bundžiņu, ar instant sunflower set. Tās reāli bija vienkārši parastas semuškas, kuras es iestūķēju mazā ķobītī ar mazliet zemes. Bet tās vareni un patiešām lekni sadīga un turpināja zelt dūšīgi un ātri. Par cik bija izplaukušas kādas piecas un es nezinu cik lielas tās gatavojas augt, šodien pārstādīju lielā podā. Lai cīnās par izdzīvošanu. Lai arī saulespuķes man nekad nav īpaši patikušas. Viņas ir resnas un uzbāzīgas, diezgan basic un tādas kā uzkačājušās gerberas, teju monstrozas. Sorry, bet puķēm jābūt trauslām un jutekliskām. Nevertheless, viņas ir mani bērni un es viņas mīlu vienlīdzīgi.