12 April 2013 @ 09:01 am
 
kaada jeega par jebko uztraukties, ja laiks taapat visu aizskalos, un tu katru dienu arvien atdzimsi par vienaldziigu lohu
 
 
12 April 2013 @ 03:17 pm
pessoa un es  
“To love is to tire of being alone; it is therefore a cowardice, a betrayal of ourselves. (It is exceedingly important that we not love.)”
 
 
12 April 2013 @ 03:59 pm
 
kaa lai es dziivoju kaa cilveeks, ja katru dienu man ir ar kaunu, nepietiekamu, lai mainiitu perspektiivas un rezoluucijas, bet neapshaubaamu, jaanoluukojas vakardienas sevii, kas vienmeer shkjiet kaa sveshs, dramatisks beerns, kas tik daudz ko neredz un neieveero un nesaprot un palaizh garaam gar ausiim gar aciim. un veel pa virsu, kaa lai dziivo ar domu, ka pat shajaa briidi shodien es esmu tas pats azmigushais, un turpinu virziities laikaa un telpaa neko nesaprotot. vai apzinja vispaar eksistee?
 
 
12 April 2013 @ 07:06 pm
prom no nepatiesiibas  
man saap, ka ir tik fiziski neizturami ilgaaku laiku buut pie pilnas apzinjas. buut pie pilnas apzinjas, domaajot. es neuzskatu ka cilveeki ir pie pilnas apzinjas darot lietas, vai pat runaajot ar citiem cilveekiem, kas nav iipashi interesanti. pie pilnas apzinjas vispilniigaak var buut tikai vienatnee, vai nu domaajot savaa nodabaa, vai nu domaajot liidzi rakstniekiem, kas domaa graamataas.
ne jau tas, ka domu saturs buutu smags un nomaacoshs. eksistence ir smaga un nomaacosha, bet taadaa pashaa meerenaa un vienaldziigaa manieree, kaa jebkas dziivee. kaut kas buushanaa pie pilnas apzinjas ir ljoti smags un nomaacoshs, bet es to nevaru noformuleet. varbuut tas arii ir tas, ka vissmagaakaas un svariigaakaas lietas nevar noformuleet. smaga un intensiiva domaashana ir kaa staigaashana pa rinjkji tuvojoties melnajam caurumam. tu zini, ka kameer esi aarpusee, tu nekad nesasniegsi centru un patiesiibu, un jo tuvaak tuvosies jo vairaak degsi, bet nokljuut centraa un patiesiibaa tu nemaz negribi, jo kaut kaads vaajpraats tevi no taa attur, varbuut tas visu izniicinaas, tu nemaz negribi zinaat.

taapeec es sev biezhi atziistu, ka es nemaz negribu zinaat patiesiibu, vai arii es driizaak noliedzu ideju, ka es vareetu uzzinaat patiesiibu, ideju, ka ir patiesiiba. tas ir viens un tas pats. un tad es nesaprotu, tad kaapeec, esot tik demonstratiivi vienaldziigai pret patiesiibu, es kaa pamests vientulis rinjkjoju taas idejai apkaart ne iisti skatoties, ne iisti saprotot ko es daru.