viss ir normaali un ZEN liidz mans skatiens nofikseejas uz kaut ko kas kaut kaa sasaucas ar visaadiem maniem centriem par kuriem es neko nezinu, taapeec nevajag man prasiit tik stulbus jautaajumus, kaapeec tev shis patiik, un kaapeec tev shis nepatiik, un ko tu sarksti par shito, kapeec tev ir karsti, un kaapeec tev ir vienalga

man ljoti patiik izveeleeties starp lietaam, man patiik, ka apkaart ir bezgaliigi daudz lietu, un ka es varu ar savu iipasho magneetismu izveeleeties savas unikaalaas kombinaacijas. kraasu, pukju, diennakts stundu, cilveekuu seju, smarzhu, aabolu shkjirnju, palagu, nagulaku, ierakstu, fraazhu. nekas man nesagaaadaa taadu prieku kaa kraasas un atsevishkjas fraazes no tekstiem. bet kam tas viss. es esmu kaa atkritumu sievinja, staigaaju pa sho lielo pasaules izgaaztuvi un vaacu visas shiis burviigaas kolekcijas. bet kam. man vinjas ir gruuti nest, un ljoti gribas kaadam atdot vai vismaz paraadiit, bet katrs ir pats sev atkritumu sievinja un viirinjsh. nevienam neko no neviena nekad nevajag. man vismaz nevajag no neviena neko, ja es kaut ko jebkad gribu kopiigu ar citiem, tad es gribu vinjiem dot visaadas lietas, es gribu lai vinji grib tieshi manas lietas un nekaadas citas. bet vinji grib tikai savas lietas un grib vinjas baazt man virsuu, bet es neko negribu, es neko nesaprotu