Finding a way to complain about things without corrupting your soul and sounding like a whiny little cunt is golden.

Dažreiz vienkārši gribas pasūdzēties par visu, kas ir grūti. Bet nu nedrīkst to darīt, jo tad uzreiz pārņem pretīgums un tāda sajūta, it kā tu esi lēta, čīkstoša Ķīnas mēbele. Bet tu nessi priekšmets - tu taču esi imago dei an all. Iedomājies, ja Dievs izdomātu tagad kā kaut kāds uppity Žižex ka viss ir pretīgs un nolemts and so on and so on and on, and there is no point in averting bad stuff and no point in lending a helping hand and divine inspiration to anyone. That would be unacceptable and ridiculous.

Man gribas domāt, ka visas sūdzības rodas no fakta, ka pasaule un cilvēki ir krituši, nevis no fakta, ka trūktu labais un bezgalīgs potenciāls nebūtu iespējams. Tāpēc jau prāts tendējas visu laiku būt tik scrambled, jo kritumība visu laiku jaucās ar dvēseli plosošo pateicību un transcendentālā apjausmu.

Mīlestības pierādījums ir katru dienu izdzīvot un izrausties no elles, kur pasaule grib tevi ievilkt. Just don't go there and love will carry you in unknown delightful ways.