idiotismam nav reliģijas seja, es esmu satikusi gan drausmīgi neirotiskus kristiešu vecākus, gan ateistu, gan foršus kristiešu vecākus, gan ateistus, es teiktu, ka tas čills ir dŗīzak kulturāls, ja aizbrauc uz spāniju, kas lai aŗī ir "grēka sagrauztā postmodernā rietumeiropa" tu droši vien atpazītu nedaudz arī to čilla vaibu, kas varbūt tika sastapts meksikā, varbūt ne tik daudz, bet tomēr...

es, piemēram, personīgi tieši pie spāņiem novēroju daudz tāda čilla, ka viņi ar daudziem runajas, viņiem ir daudzi draugi, bet tādi virspusēji, kamēr drūmajiem latviešiem, draugu ir mazāk, bet tie ir tādi dziļāki.

tam noteikti ir kkāds sakars vairak ar klimatu, saulainā un gaišā vieta ir vieglāk bū dzīvespriecīgam, nekā, ja 9 mēnešus gada snieg un ir tumšs... tāpat anglijā vispār ir diezgan inbread gēni kā uz salas, kaut vai paskaties uz zobiem daudziem, plus neveselīga pārtika, un ka šeit slimos cilvekus neārstē, bet palaiž dzīvot vnk iekš community. tas viss kopā daudz vairāk ietekmē nekā kkādas izdomātas dievības un reliģijas...

es būdama viena no Tevis pieminētajiem "grēcīgajiem agnostiķiem/ateistiem" nejūtos ne depresīva, ne nihilistiska, biju daudz depresīvāka/skumjāka, kad ticēju dievam, un daudzus kristiešu paziņas no ta laika atceros kā skumju/grēkapziņas sagrauztus... ticība/neticība nav vienīgais izskaidrojums visam pasaules nelaimēm...