Iespējams, tas ir pašu kristiešu iekšējai lietošanai, lai nekļūtu remdeni un neatšķaidītu savu mācību. Bet nu oficiālā dokumentā diezgan iejūtīgi formulēts, jo tad jau cilvēki paši sevi padara par dieviem, lemjot, kurš pazudīs un kurš ne. "No senseniem laikiem līdz pat mūsdienām daudzām tautām ir nojausma par noslēpumaino varu, kas ir klātesoša pasaules lietu kārtībā un cilvēka dzīvē. Dažkārt tās atzīst Augstāko Būtni vai pat Tēvu. Šī atskārta un atziņa piepilda šo tautu dzīvi ar dziļu reliģisko jēgu. Līdz ar kultūras attīstību reliģijas cenšas atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojot arvien precīzākus jēdzienu formulējumus un izkoptāku valodu. Hinduismā, piemēram, cilvēki iedziļinās dievišķajā noslēpumā, to izpaužot neizsmeļamā mītu daudzveidībā un dziļos filozofiskos prātojumos, bet glābiņu no dzīves grūtībām meklē dažādās askētiskās dzīves formās vai dziļā meditācijā, arī ar mīlestību un paļāvību meklējot patvērumu pie Dieva. Budisms savās dažādajās formās atzīst šo mainīgo pasauli par radikāli nepietiekamu un māca, kā cilvēki ar dievbijību un paļāvību var panākt pilnīgu atbrīvošanos vai arī ar savu piepūli vai augstāku spēku palīdzību sasniegt apskaidrību. Tāpat arī citas reliģijas visā pasaulē dažādi cenšas remdēt cilvēka sirds ilgas, piedāvājot ceļus, t. i., doktrīnas, praktiskus norādījumus, kā arī svētos ritus.(..) Mēs nevaram piesaukt Dievu kā mūsu visu Tēvu, ja nevēlamies brālīgi izturēties pret kādu no cilvēkiem, kas radīts pēc Dieva līdzības. Cilvēka attieksme pret Dievu kā Tēvu ir tik cieši saistīta ar viņa attieksmi pret cilvēkiem kā saviem brāļiem, ka Svētie Raksti saka: “Kas nemīl, tas nepazīst Dievu.” (1 Jņ 4, 8)"

https://www.vatican.va/archive/hist_councils/ii_vatican_council/documents/vat-ii_decl_19651028_nostra-aetate_lv.html