User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 100

	2020.10.23  22.55 --- Viens interesants fakts, kas savdabīgā veidā man ļoti spēcīgi norezonēja, ka tas, kas notiek ar planētu, ir baigā vēsturiskā lielā lieta. Caurskatot dzīves pierakstus, pamanīju, ka 2020. gads būs pirmais, kad neesmu šķērsojis Latvijas (Latvijas PSR) robežu kopš 19-faking-87!

	2020.10.20  23.02 --- Izlasīju Vodolazkina "Aviatoru". Esmu pozitīvā nozīmē satriekts. Man jau pēc "Laura" likās, ka šis džeks varētu pēc ilgiem laikiem dabūt krieviem nobeli, bet "Aviators" manās acīs ir noslīpētības meistarstiķis. Cik izcili izdomāts – lai brīdinātu par to, kas notiks ar krieviem pie Putina, sadomāt fantastikas scenāriju par cilvēku, kas no boļševiku terora pa taisno nonāk Jeļcina anarhijā. Un paralēli vēl 3-4 līnijas, kuras piemēroti "izstāstās" caur šo realitātē neiespējamo stāsta pamattēmu – cilvēks no pagātnes mūsdienās: gan par nāves lomu, par atmiņu lomu, par mīlestības ilgtspēju... Diez, kāds ir krieviski lasījis "Brisbenu"? Ir labs? Tiesa, tunetā atradu diezgan iznīcinošu recenziju.

	2020.08.31  23.10 --- Visskaistākās sajūtas cilvēka dzīvē tomēr raisa brīdis, kad tu iznēsā vecāku lielajā gultā iemigušos uz savām gultiņām. Vot tā. Un tiešām nekā krutāka nav.

	2020.08.26  13.20 --- Īsumā par svarīgāko. https://twitter.com/AldisGobzems/status/1298527003881148422

	2020.08.22  18.39 Nopirkām. Manuprāt, Kilbloka ir vēl sliktāk nekā Taņa. :D

	2020.08.04  11.05 --- Tikmēr paralēlajā Latvijā... https://www.facebook.com/sandris.tocs/posts/3523028301049333

	2020.08.03  09.51 --- Nastavševa "Trīs māsas". Ļoti patika. Visu neaprakstīsi, bet dažas atziņas, kas nāk pirmās prātā, te atstāšu. Kā tas nevienam bez V.N. vēl nebija ienācis prātā (vai arī bija, bet neesmu redzējis...) – ja tehnoliģiju attīstība ir radījusi iespēju izrādēs izmantot mikrofonus, tad beidzot var uztaisīt izrādi, kur visu laiku čukst! Tas taču ir tik iespaidīgi un simboliski! Bernis, ko tādu producējot, laikam sajūtas kā kaut kāds 18. gadsimta Vīnes magnāts, kam pašam pieder liela celtne, kur izrādīt uzdevumus. Iedomājaties, cik viņš lepnis būtu, ja vēl banku nebūtu atņēmuši... Tā vēlme izlausties no provinces, "tikt uz Maskavu", brīnišķīgi rezonē ar to, kur visa pasaule pēdējos gadus 20-30 ir nonākusi. Un tāpēc arī Nastavševs to iestudē. Varbūt maldīgi, bet nolasīju, ka pat ik cēlienu noslēdzošā dziesma tiek izpildīta sintīpopa žanrā tāpēc, ka tā bija pēdējā melodiskā mūzika pasaules vēsturē.

	2020.07.28  14.16 --- Bijām uz "Sidraba šķidrumu". Esmu pārliecināts, ka pasaulē valdošā nepieciešamība mākslai būt sociāli aktīvai ar laiku pati no sevis izbeigsies tikpat ātri kā uzpeldējusi, un pēc 10-20 gadiem māksla kaunēsies par šo savu posmu.

	2020.07.21  21.22 --- A jūs "Einstürzende neubauten", "Einstürzende neubauten"... Re kur ir tīrs, kapitālisma nesamaitāts noise! Un jau daudz, daudz agrāk. :) Klausos un taščos. https://www.youtube.com/watch?v=cz2MoALz8I8

	2020.07.14  12.47 --- Visiem tiem, kam ir nostalģija pēc bērnības 20. gadsimta otrajā pusē. https://www.delfi.lv/tura-heijerdala-ekspedicija/

	2020.06.25  23.34 --- Beidzot izlasīju "Kinomāna slimības vēsturi". Tā kā man Freibergs ir nenoliedzama viena no intelektuālajām autoritātēm nedaudz iedūra acīs tas, ka tomēr var redzēt – to ir rakstījis neprofesionāls prozaiķis. Gribas jau, lai kāds, kuru uzskati par elku, ir perfekts visā, bet te ik pa laikam tādas negludas taisnošanās "nu jau runāju kā manis nīstais Koelju", "te atkal bez banalitātes neiztikt", u.tml. Bet kopumā, protams, grāmatiņa brīnišķīga. Domāju, uzminēšu, ja teikšu – vēzis bija tikai impulss, lai uzliktu uz papīra sen iecerētas pārdomas par mūžīgo tēmu – zudušo laiku. Tāpēc, lai gan vienlaikus biedē, cik ļoti man – divdesmit gadus jaunākam par VF – gribas visu laiku identificēties ar varoni, kurš nepārtraukti gremdējas bērnībā un kura tagadne ir vien saldsērīgu mirkļu piefiksēšana, no otras puses – a varbūt viņam arī "tā notiek" jau pēdējos gadus 25, un arī četrdesmitgadniekiem ir normāli netikt galā ar stāvokli, kurā jau pārsvarā laimību sniedz tikai atmiņas.

	2020.06.11  14.33 --- Ir divi cilvēki, kurus man vienmēr bail sajaukt un sveicinoties nosaukt otra vārdā. Toms Ķencis un Ivars Blanks. It sevišķi, ja esmu reibumā, un vēlme biedriski darīt zināmu, ka esmu pazīstams, ir stiprāka par nepieciešamību trīs sekundes padomāt, kas tieši ir šis kungs. Un zināms taču – ja no kaut kā ļoti baidās, tad tas piepildās. Tāpēc, ja kāds no viņiem šo lasa, uzskatiet šo par preventīvu atvainošanos.

	2020.06.10  12.15 --- Bļā, nu jo tālāk attīstās Mārtiņa kapu performances stāsts, jo zimboliskāk tas viss paliek. Cilvēks, kurš tagad ir galvenais, kurš pret jaunajiem māksliniekiem cīnās, ir ar uzvārdu Višinskis. :D https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/martina-kapos-planota-izstade-nav-saskanota-ar-pasvaldibu-kapsetu-parvalde-plano-versties-policija.d?id=52214713

	2020.06.09  09.41 --- Aplis ir noslēdzies. Kaut kad ap 1988. gadu viena no pirmajām jaunu radošu cilvēku Atmodas laika aktivtātēm bija Mārtiņa kapu sakopšana. Ja nemaldos tur piedalījās radošā nometne "Aicinājums". Toties rīt Mārtiņa kapos notiks Elīnas Semanes performance "Viss ir sūds, izņemot čuras".

	2020.06.08  12.27 --- Brīnišķīgs jaunums pusmūža vīrieša – jaunībsdienu rokenrollera – pašapziņai. Meita stāsta, ka ar draudzenēm spēlē dzeršanas spēli, un tiek izvilkta kārts – "who has the sexiest dad". Un viena no draudzenēm saka – nu tas jau skaidrs, ka tev (resp. manai meitai.)

	2020.06.05  12.33 --- Cauri mežiņam ar divriteni pie Ūpja atbrauca ciemos kaimiņu piecgadīgā meitene. Piemēram, šāda saruna: Ūpis: Vai tev kādreiz ir kaut kas pazudis? Meitene: Man vienreiz saplīsa Frozen šķīvis. Tur bija Anna, Elza, Olafs, Svens un ... tas puisis". Ūpis: Kristofs! Nu gudrinieks!

	2020.06.01  10.31 --- "Zelta teļā" bija tāds šarāžu un rēbusu izgudrotājs večuks Siņickis, kurš nekādi nespēja pielāgoties padomju varas mediju vadlīnijām par to, kādai jābūt šarādei vai rēbusam. Siņickim pašam likās, ka viņš sacer brīnišķīgus atjautības uzdevumus, bet patiesībā tie pilnībā nederēja. Kad biju mazs puisītis, vectēvs abonēja veselu čupu preses izdevumu – "Zvaigzni", "Lauku Dzīvi", "Veselību", reizēm piepirka "Liesmu", "Skolu un ģimeni". Visos šajos žurnālos (šķiet, izņemot "Lauku Dzīvi") bija joku sadaļas, kas bija absolūti nesmieklīgas. Vēlāk, kad sāku apmeklēt skolu un saskāros ar īstajām anekdotēm – tiešām smieklīgajām, – savā prātā saklasificēju, ka žurnālos publicētās anekdotes ir pilnīgi cits žanrs, kas nemaz nav domāts, lai izraisītu jautrību. Kā zināms, nesen aizsaulē devās Rolands Tjarve, kurš žurnālā "Ir" atbildēja par joku lapu. Ar interesi vēroju, kas mainīsies, jo "Ir" bija slavens ar savām aboslūti nesmieklīgajām anekdotēm. Izmaiņas tiešām notika. Taču – brīnumainā kārtā – ne, kā varēja gaidīt, uz saprātīgo pusi. Tagad "Ir" joku lapa ir kļuvusi pilnīga astoņdesmito gadu "Zvaigznes" joku lapas kopija. Tai vairs pat nevar piedēvēt apzīmējumu "nesmieklīgs". Rodas neviltots izbrīns, kurš mūsdienu Siņickis sēž "Ir" redakcijā, un kādi tieši neironu savienojumi viņa galvā liek nolemt, ka tie teksti, ko viņš ievieto joku lapā, ir kaut kādā sakarā ar humoru.

	2020.05.19  16.47 --- Klāt ir. https://www.santa.lv/plus/

	2020.05.09  21.58 —- Ūpis pirms gulēt iešanas: Tu, tēti, sapņo par tālām zemēm, uz kurām mēs aizbrauksim, kad beigsies vīrusiņi. Bet es sapņošu par vienu laipu, pa kuru es šodien gāju. Garo.

	2020.05.07  11.40 --- Joņeva "Tīģeris" ir lielisks. Tā teikt – tieši literatūra, kas domāta man. Tas pats humors un dzīves vērojumu mērce, ar kuru tik ļoti varēju identificēties gan festivālu vasaras ciklā gan "Jelgavā 94", tikai šoreiz vēl kopā ar tādu kafkiānismu un maģisko reālismu, kādā Latvijā reti kurš raksta (nu Berelis, Einfelds, bet tie pilnīgi citādāk tomēr).

	2020.05.01  22.24 --- Tikko piefiksēju kaut ko, ar ko ļoti gribas padalīties tieši Cibā. No vienas puses var teikt, ka runa ir par kādas cibiņas diviem mūža vīriešiem. No otras puses – par to, kā Mēnesbērnam pašizolācijā klājas. No trešās puses – cik dzīve ir simboliskām sagadīšanām pilna! Kā jau daudzi no jums zina, mūsu ģimenes pašizolācija kopš marta vidus notiek manā fazendā dziļi Kurzemes vidienes mežu un tīrumu ieskautībā. Un te arī skapī nīkst dučiem gadu gaitā no Rīgas pārvesto veco t-kreklu, kas tik nodeldēti, ka vairs nav valkājami pat ne rokfestivālos, toties šeit noderēja un noderēs malkas skaldīšanai, zāles pļaušanai u.tml. Un tā nu lokdauna laikā tie tiek likti lietā... Un te sākas mūsu stāsts. Vakar ikonisko 2004. gada kreklu ar viena vīrieša seju, kura vēlāk nokļuva uz rozā grāmatas vāka, saplēsu mazās lupatiņās un kopā ar Ūpi tās izmantojām, lai notīrītu daudzas virsmas no putekļiem, ieskaitot lielās malkas plīts virsmu. Tā nu beidzot šis Latvijas rokmūzikas viens no dižākajiem artefaktiem ir devies nebūtībā. Simbolisms ir tajā, ka man pirmdienas vakarā būs jāskatās filma par šo vīru, lai šo filmu recenzētu. Toties šodien ikonisko 2009. gada kreklu ar otra vīrieša seju un uzrakstu par cilvēkiem abās skatuves pusēs pēc dušas uzvilku, jo tas bija augšējais čupā, un ha! – izrādās, ka rindā kā nākamā izlasāmā grāmata ir tieši godājamā prozaiķa šī gada stāstu krājums. Tā nu tūlīt ķeršos pie daiļrades ar autora ģīmi pār krūtīm. Tādi, lūk, pīrāgi.

	2020.04.29  11.11 --- Nu nē – es jums visiem nepiekrītu, kas teicāt, ka jaunā Egle ir labāka nekā "Miļenkijs". Protams, trauksmaino čerņas sajūtu, ka tūlīt būs kāda nāve vai izvarošana, kas tik labi viņai sanāk, Egle arī smuki notur "Dzimšanas dienā", bet mana sākotnējā sajūsma par viņu kā labāko pašreizējo Latvijas īsprozas meistari, noplakusi. Un "Lauķenes" izdevniecības darbiniekiem jau nu vajadzētu saprast, ka jums jau tā ir viena liela imidža problēma – "senīlie, kas izdod Lata romānus un Eniņa grāmatas par dižkokiem". Un, ja jūs turpināsit likt kursīvā vārdus "Feisbuks", "Vacaps" un "Gūgle", tad jūs nekad no šī senīluma neatmazgāsities. (haha, bez tam vienā vietā bija aizmirsuši feisbuku slīprakstīt, bet tai pat stāstā "gūglēt" bija kursīvā.)

	2020.04.20  08.43 --- Subjektīvi šķiet, ka uz būtiskākā šopavasar latviski publicētā teksta statusu pretendē Sedakovas eseja par viduvējību aprīļa "Rīgas Laikā". Sen nebija pēc kaut kā izlasīšanas tik daudz nācies domāt, gribējās skaļi iebilst, pierādīt, ka autore kļūdās. Galvenā publikācijas doma – kapitālisma kultivētā izpatikšana vienkāršajam cilvēkam sākas ar labas mākslas (un gaumes) nonivelēšanu, un izpaužas arī ideoloģijā (liberālisms) un filozofijā (postmodernisms). Tiecoties "iekļaut" ikvienu stulbeni, sabiedrība veicina absolūtu vērtību izšķīšanu, un tas noteikti noved pie bēdīga rezultāta – pūli var zibenīgi pārņemt ļaunums. Tādējādi liberālisms audzē jaunus gulagus un holokaustus. Liberālisma izpatikšana viduvējībām ir Sedakovas ieskatā pilnīgi vienāda ar staļinisma (laika "kad Ždanovs mācīja Prokofjevam, kā jāraksta mūzika, lai darba tauta saprastu") rūpēm par šarikoviem. Ja saprotu pareizi no piebildes aiz raksta, autore to rakstījusi 2005. gadā – uzdrošinos minēt – lai parādītu, kā 90-to gadu mežonīgi liberālā Krievija aizved pie putinisma. Zinot Rītupa un Tīrona elitārismu, diezgan skaidrs, kāpēc RL tieši šajā laikā nolēmis latviešu lasītāju iepazīstināt ar šo pravietisko rakstu. Taču tik ļoti gribas, lai kāds, kurš spēj sakarīgāk par mani formulēt domas, polemizētu pretī. Jo nu nav taču tā! Nedrīkst tā absolutizēt. Kādus septiņdesmit gadus rietumu sabiedrībās sociālie inženieri – politiķi, mediji, publiskie intelektuāļi – tomēr samērā veiksmīgi ir "vienkāršajam pūlim" mācījuši nedarīt otram pāri. Ja šīs veiksmes nebūtu, Trampi un Gobzemi būtu jau visus atveduši atpakaļ viduslaikos piecdesmitajos, sešdesmitajos utt. Liberālismam kā humānistiskai koncepcijai tomēr ir arī diezgan iespaidīgs sasniegumu portfolio. Tas, protams, saldsērīgi atbalstāmi, ka Sedakova, Rītups un līdzīgi domājošie uzskata apmēram tā – ja "vienkāršajam cilvēkam" būtu visus šos gadus paticis labāk Prusts un Vāgners nevis Britnija Spīrsa, tad cilvēce būtu nodrošinātāka pret jauniem holokaustiem un gulagiem. Bet teikt, ka liberālisms un postmoderisms ir dēlī salaists projekts, jo viduvējības nokaus cilvēci, ir nīgru večuku absolutizēšana nevietā.

	2020.04.14  15.10 --- Edgars Kramiņš <---@gmail.com> 14:59 (10 minutes ago) to edgars, bcc: --- Labdien! Vēlējos informēt Jūs, ka jau vairāk nekā pusgadu esmu izslēgts no jebkādas mediju aprites un netieku aicināts uz diskusijām par notiekošo valstī, neskatoties uz to, ka esmu politiski aktīvs. Tas visnotaļ ir saistīts ar to, ka es regulāri paužu valdību diskreditējošu viedokli – respektīvi norādu uz tās pieļautajām kļūdām. Tā visa rezultātā valdība ir iedarbinājusi savus mehānismus, lai televīzija, prese un radio mani iekļautu melnajā sarakstā. Vai arī, lai masu mediji mani mērķtiecīgi pataisītu par galma muļķi, apgalvojot, ka es aicinu cilvēkus neievērot karantīnu un tamlīdzīgi. Tas viss būtu nieks, taču valdošā vara ir spērusi nākamo nekrietno soli – esmu inficēts ar "Covid-19" (10.04. tika veiktas analīzes). Man ir vairāki pierādījumi tam, ka tieši vara ir bijusi ieinteresēta mani inficēt ar "Covid-19", jo aizdomīgā kārtā tiek apklusināti tie, kuri informē sabiedrību par patiesajiem pandēmijas mērķiem, kas ir globāla vispasaules sabiedrības čipošana ar vakcinās palīdzību, kas tiks palaista 2020.gada beigās vai nākamā gada pašā sākumā. Veiksmīgā kārtā esmu pie pilna saprāta un veselības. Pagaidām ir tikai viegla temperatūra un saaukstēšanās pazīmes. Pilns komentārs no manis gaidāms tuvāko dienu laikā Facebook tiešraidē, jo Jūs mediji esat mani "izslēguši". Ceru, ka sabiedrība uzklausīs manu viedokli un pieprasīs atbildes Kariņa valdībai. Patiesā cieņā, Edgars Kramiņš

	2020.04.11  19.46 --- Šodiena ieies vēsturē. Vismaz Mēnesbērna personiskajā. Ar kaunu jāatzīstas, ka apmēram 20 gadu garajā krūmgrieža lietotāja karjerā nebiju līdz šim nekad izmantojis trešo un niknāko griezējmehānismu – ripu. Tiešām kaut kā biju pamanījies visu laiku iztikt vai nu ar auklu vai trijstūri. Šodien pirmo reizi uzliku ripu. OMG! Man tagad ir jauns vismīļākais daikts. Mani vairs nekas cits neinteresēs tagad kādu laiku, kā šņikāt nost ataudzes!