Kādu brīdi šķita, ka dzīve ir apstājusies, līdz ar to arī mana attīstība, bet to laikam ikviens grib vismazāk. Biju iestigusi pašas radītajā purvā, bet tagad veiksmīgi esmu izrāpusies ārā, noslaucījusies. Dodos tālāk, bet laikam vajadzētu iegādāties brilles, lai turpmāk jau laikus ieraudzītu purvus un varētu tos apiet. Pieres dauzīšana pret sienu arī mitējusies, bet sekas vēl jūtamas. Šķiet, ka tagad droši soļoju uz priekšu savu enkuru nezdama iespiestu padusē, nevis vilkdama pa zemi. Gāzes pedālis iestrēdzis. Ir tik daudz plānu un vēlmju, bet diemžēl tik maz laika, par maz maniem apgriezieniem. gribas vēl un vēl.
Man vienmēr ir paticis mežonīgi traukties uz priekšu. Bet tā esmu arī daudziem paskrējusi garām vai vnk aizskrējusi prom, jo apnika vilkt līdzi piekabi. Laikam mammai ir taisnība par manu tieksmi pec galējībām, jo nemāku būt līdzsvarā.
Laime- apātija,
traucos kā vējš- sēžu 4trās sienās, kā kastrēts mājas runcis,
veiksmīgi daru pilnīgi visu ar lieliskiem rezultātiem - absolūtā bezjēdzībā dienām, nedēļām guļu gultā un skatos griestos, utt.