Sestdien aizbraucu pie vecākiem, un mani pārsteidza viņu patīkamais nemiers un rosība. Abiem acis mirdzēja, kad stāstīja par pēdējā laika notikumiem, par pakāpenisko mājas vešanu kārtībā, par to, kā abi turējuši jauno "mobilo" veļas mašīnu tās izdomātās pastaigas laikā pa vannas istabu, jo aizmirsa izņemt skrūves kaut kur no apakšas.
Pārmaiņas cilvēkus uzlādē un piešķil dzirksti drosmei dzīvot tālāk, un saprast, ka tomēr viss laiks vēl nav pazaudēts. Iepriecināja ziņa, ka mamma grasās ar savu māsu braukt ar prāmi uz Stokholmu, tādā veidā izraujoties no ikdienas rutīnas. Viņi abi izskatījās laimīgi un pat saliedēti. Ļoti neierasta situācija, bet mežonīgs prieks.