Atkal ārā puteņo. ir jauki, bet gribētos tādu īstu, pūkainu sniegu, kas noklāj visu. klusu baltumu.

Skatoties ārā pa logu paveras skats ar padomju laika blokmājām. Aizdomājos par visām tām neapdzīvotajām un pamestajām mājām, tādām man ir ļoti grūti paiet garām, jo jau koš bērnības neizskaidrojamu iemeslu dēļ, vienmēr gribas ielīst iekšā un visu izložņāt. Atceros, ka patuveni pirms diviem gadiem kādu pavasara dienu aizgājām uz Bramberģes muižu, kur sen, kā neviens vairs nedzīvo. Sākumā nevarējām tikt iekšā, jo viss bija aizbultēts, bet tad atradu, ka var uzrāpties uz piebūves jumta, kur bija caurums, pa kuru beidzot tikām iekšā. Pilns ar izmētātā drēbē, grāmatā, traukiem, radās sajūta, ka cilvēki steigušies to vietu pamest, vēl tagad atceros gulošu lelli gaitenī un uz purpura metēla izlietnes stāvošo vāzi ar sausajiem ziediem tajā. Vēlāk pierunāju viņu aiziet arī uz Zemgales kultūras namu. Tur gan nebija nekādas grūtības ar iekļūšanu, bet pārņēma ļoti, ļoti dīvaina sajūta, varētu teikt, apokaliptiska, jo es atcerējos, kā bērnībā tur dejoju, kā spēlējos, kur liku drēbes, kad gāju uz mēģinājumiem, kā uzstājos... Bet tagad viss ir saplēsts, sazīmēts, aprakstīts ar debīliem izteicieniem... izpostīts un pamests.

Kādreiz tieši šie palikušie karkasi liecinās par cilvēci, kad tās vairs nebūs.