dīvainā kārtā esmu izaugusi un izķepurojusies par visai sakarīgu būtni (skatoties no cilvēciskā faktora) humanum. kādreiz izsprūk no manis arī ģimenes temperaments. tā kā vienmēr viss tika risināts ārkārtīgi augstos toņos. sarunas nenotika, tikai individuāli, skaļi monologi vienā laikā. tagad, kad ik pa laikam tur ierodos, tas šokē, jo esmu atradusi, jo manī ir karmisks miers, bet atliek pavadīt kādu pusi stundas tur, kad jūtu, ka raujamies čokurā nervus un saspringumu iezogamies iekšā. un pēc brīža jau arī es varu izspert kādu indi ārā. s volkam žitj, pa volče bitj. (laikam tāds bija tas teiciens). pēc tam attopos un vairs nespēju saprast, kāpēc tā rīkojos, kāpēc tā teicu, laikam vecā māja ir piesūkusies skaļo vārdu un iemantojusi negāciju auru, ko aizbraucot tur arī saņemu.
Tagad absolūti izvairos no cilvēkiem, kas varētu manī izraisīt negatīvas emocijas. siena. nevajag man to! tāpēc izvairos arī no satikšanās ar viņu, nav vairs un nebūs nekad tā kā iepriekš. kaut gan arī tagad pārņēmušas šaubas par to, cik patiesi tas bija. reizēm gribētos būt niknākai un nepiedot, bet nevaru. par maigu man sirds laikam, kaut gan pašai liekas, ka konstanti akmens iekšā sēž. nezinu, ko pat teiktu viņai, ja satiktu. kāpēc jāpgāna citi? lai pats izceltos, izliktos labāks? kāpēc cilvēkiem ir jāveido sev fons no apkārtējiem? ko tas dod? īpaši, ja par fonu sev veido savus draugus.
nekad neesmu sapratusi to, kā var būt vieglāk pateikt kaut ko sliktu, nevis labu? man tas sagādā mokas un pēc tam sirdsapziņa grauž vēl ilgi. pēkši atcerējos lieliskos Jona lenona vārdus dziesmai - imagine. nu, un kāpēc mēs navaram tā visi?