beidzies sienas dauzīšanas periods, kad par visām varītēm vajadzēja sisties, lai kaut ko panāktu. katru dienu skriet ar galvu sienā, tā arī nesaprotot, ka tās nav durvis, ka tas nav domāts man. tagad ir miers. nemitīgi nonāku pie kādām puspievērtām durvīm, palūkojos iekšā, bet nelaužos, pagaidu, kad pašas atvērsies plaši, tad droši iesoļoju pa tām. galvenais, ka piere vairs nesāp. notiks tas, kam jānotiek. un nekā nav vērti tie smadzeņu satricinājumi, kas gūti laužoties, kur nav lemts.