attiecības bez savstarpējas uzticības? diez vai! manuprāt, tas ir kaut kas mokošs, nepastāvīgs un pat gribētos teikt, ka neīsts. žēl, ka cilvēki viens otru tādā veidā moka un neatkāpjas ne mirkli, ne jau tāpēc, ka nevar izturēt atšķirtību, bet gan tāpēc, ka neuzticās. sargsuņi.
 ir tik jauki, ja attiecībās cilvēki spēj dzīvot un izklaidēties kopā, gan bez satraukuma un greizsirdības, tomēr neapstāties savā attīstībā, nezaudēt savu "es", satikties ar draugiem.
 man patīk tā sajūta, kad katrs pavadam vakaru kaut kur citur, jo tā neieslīgstam rutīnā, kad sāk pietrūkt vai neinteresēt savstarpējās sarunas, neparādās jaunas lietas, ko otrs nezin, jo neizlaiž no būra.
    es neesmu greizsirdīga, jo nebaidos. un ne jau tāpēc, ka nemīlu viņu, bet gan tāpēc, ka zinu, ja otram nepietiek ar mani vienu, tad man viņu nevajag. neviena priekšā nekad nelīdīšu uz vēdera. neciešu vājos.