Man vairs neliek mieru tā doma par peldi. tagad jāatrod tikai vieta, jo gribu paspēt pirms jaunā gada. sava veida attīrīšanās.

vakar atkal tiku vilkta ar snovu aiz mašīnas, šoreiz grūtāk un tātad arī patīkamāk. jo sākumā ceļš bija tik ļoti apledojis, ka ar grūtībām spēju noturēties uz dēļa, pēc tam nobraucu uz ceļa, kas bija izbraukts uz lauka. Tur gan varēja izvēsties - pievilkties tuvāk mašīnai, lai brauktu tai paralēli, atlaist striķi tik tālu, lai varētu uzbraukt uz lauka, kur sniegs neizbraukāts, kur zāles stiebri rada dīvainu mūziku saskaroties ar dēli, kur sajūta, ka tu lido, jo dēlis iet tik viegli pa sniega virsmu.

Migla gan vakar Jelgavā bija visai spēcīga - nevarēja redzēt neko tālāk 30 m rādiusā, tāpēc arī foto neizdevušies.

p.s. nu ko! laikam lieki teikt, ka es mīlu ziemu.

man patīk latviešu mentalitātē tas, ka lieki nemētājamies ar vārdiem. jā, esam daudz atturīgāki un noslēgtāki, bet mēs vismaz spējam izvērtēt un saredzēt atšķirību starp "mīlēt" un "patikt", ko nevarētu teikt par angļiem, jo viņi visu mīl: "i love your hair, i love your shoes, i love this song, i love this bar..." Viņi mīl lietas, bet mums tās vienkārši patīk, mīlam mēs cilvēkus.

ir cilvēki, kurus var saprast ne tikai no pus vārda, bet pat no pirmās zilbes.