man patīk, ka cibiņas savus vīriešus dēvē par dārgo, lai arī pati tā nespētu uzrakstīt, tomēr vienmēr sejā parādās smaids, kad ieraugu šadu ierakstu. tas man šķiet ārkārtīgi jauki un reizē arī nopietni, tāpēc laikam pati nespēju tā uzrakstīt. man ir tāds meitenīgs apzīmējums - rakaris. līdz "dārgajam" man vel jāaug, bet tas notiks un tad es arī cēli rakstīšu "mans dārgais".

vakar mani pēkšņi pārņēma Ziemassvētku sajūta, raugoties uz košo narvesena kioskiņu pie Jelgavas stacijas. Tumsā ietītais kioskiņš, bija tik koši izgaismots un krāšņš, ka instinktīvi asociējās ar svētkiem, un tajā brīdī man gribējās daudz, daudz sniega, lai varētu stutēt augšā brangu sniegavīru ar melnām ogļu acīm un lielu burkānu deguna vietā, ķipināties pa sniegu, lai arī cik slapja jau nebūtu. jā, mandarīnu un piparkūkas arī.

šķiet, ka es pārāk daudz, ko uztveru personīgi. egocentrisms vai nepārliecinātība?