no rīta nācās konstatēt, ka kompis atkal čakarējas (neslēdzas iekšā un izdod drausmīgu pīkstošu skaņu). Nomocījos kādu stundu, lai piespiestu to aparātu strādāt, izmisums jaucās ar mežonīgām dusmām, jo jāpabeidz degoš gara gabals. Tā nu visu dienu pūlējos to cepam augšā un, kad palūkojos pulkstenī secināju, ka līdz autobusam palikušas nieka 40 minūtes, kuru laikā jāpaspēj sagatavoties ieskaitei. to izdarīju pus stundā, rezultātā saģērbos un sakārtojos 10 min laikā un metos uz autobusu, lai nenokavētu vilcienu. un iedomājies - es to visu paspēju. ierados uz lekciju ar pus stundas nokavēšanos, operatīvi uzrakstīju ieskaiti un aizdevos traucēt darbu dekānei, jo tā bija vienīgā vieta, kur tik vēlā vakara stundā vēl varēja izprintēt. izklāstīju savu vajadzību, kamēr viņa centās runāt pa telefonu, piesēdos pie viņas datora, bet tad attapos, ka neesmu tā arī pa visu šo laiku dabūjusi savu paroli, tāpēc čukstēju dekānai, ka "tā un tā", tad viņa palaida klāt pie otra datora vēl arvien censdamās uzturēt kaut cik loģisku telefonsarunu. beidzot viss bija kārtībā un tiku pie vajadzīgā. pateicu lielumlielo paldies un apmierināta par dienas veikumu devos prom. cik patīkami tomēr, ka piespied sevi un darbus izdari beidzot laikā. murrrāju no labsajūtas - murrrr.