Vakar vakarā braucu vilcienā, bet pozitīvās emocijas, kas krājušās visas dienas garumā lauztin lauzās ārā. Tā nu es tur sēdēju 50 minūtes un centos novaldīt smaidu, kas tomēr ik pa brīdim paspruka platā smaidā. un šķiet, ka pretī sēdošais puisis to uztvēra nedaudz personīgi, tāpēc lielāko daļu laika nosēdēju ar mazu smīnu.
Radās vīzija - cik jauki būtu, ja visi vagona pasažieri pieceltos kājās un sāktu dejot, kā nu katrs prot un vēlas. Jelgavā no vilciena izkāptu mazliet aizelsušies, sārtiem vaigiem un laimīgi, bet vakarā aizmigtu ar smaidu uz lūpām.

cik jauki būtu, ja cilvēki tālāk nodotu, nevis ķēdes vēstules, bet gan labestību. ja kādam nesautīgi palīdziētu, tad uz jautājumu: "Kā, lai Tev par to atlīdzinu?", atbildi, lai nodod tālāk. vairot prieku.

vakar atkal pārliecinājos, cik liels spēks ir domām. sēdēju vilcienā un lūkojoties tumšajā logā iedomājos, ka šodien varēja piezvanīt arčūriņš un piedāvāt atbraukt pretī, jo tik ļoti stipri līst. un šoreiz es gan neatteiktu, kā to izdarīju 2dien. Un ziniet, ko? pēc mirkļa zvana telefons un seko piedāvājums. Rezultātā stacijā mani sagaidīja divi lieliskākie puiši pasaulē mirkdami lietū, lai pavadītu mani uz mašīnu. vakars turpinājās ar kakao un pozitīvām sarunām.

patiesībā mana lielākā vēlēšanās un sapnis ir daudz, daudz ceļot - iepazīt citas kultūras, zemes, tradīcijas, sabiedrību. saprast. varbūt tomēr šis ir mans plāns un mērķis.

šodien gribas mājās ierakties zem segas un neiet laukā. lietus, dubļi un pēdējās piecas lapas kokā nemaz neiepriecina. pazušanas, skumju un vientulības simbols.

vislabākās atmiņas no stopēšanas uz Itāliju man ir saulrieta vērošana Venēcijā uz tilta izveidotajā iedobē blakus piesprādzētam sarūsējušam velosipēdam un pēcāk nakts pludmalē raugoties zvaigznēs un klausoties ūdens šalkoņā, kad gulējām ieritinājušies guļammaisā blakus glābšanas tornītim.

šad un tad uznāk vēlme būt tādai īstai dāmai. nevis cacai, bet īstai dāmai uz vienu dienu. pusmētelīti, svārciņus līdz celītim, kas uz beigās sašaurinās un iežmiedz slaido vidukli tik cieši kā korsete, kājās augstpapēžu zābaciņus līdz potītēm, rokās ārt deco stila somiņu bez siksniņas. doties lēnā pastaigā cauri Vecrīgai, iegriezties kādā jaukā restorānā, lēni nolikt somiņu uz galdiņa, tad tik pat lēni pagriezt galvu pret pienākušo oficiantu, ieskatīties dziļi acīs un klusā balsī pasūtīt melnu kafiju, ko lēni, jo lēni malkotu kavējoties atmiņās.
vakarā pārnākt mājās un noņemt masku. uzvārīt kakao ar pienu un ielīst zem segas, bet fonā ieslēgt maigu regeju.