Vakar vakarā braucu vilcienā, bet pozitīvās emocijas, kas krājušās visas dienas garumā lauztin lauzās ārā. Tā nu es tur sēdēju 50 minūtes un centos novaldīt smaidu, kas tomēr ik pa brīdim paspruka platā smaidā. un šķiet, ka pretī sēdošais puisis to uztvēra nedaudz personīgi, tāpēc lielāko daļu laika nosēdēju ar mazu smīnu.
Radās vīzija - cik jauki būtu, ja visi vagona pasažieri pieceltos kājās un sāktu dejot, kā nu katrs prot un vēlas. Jelgavā no vilciena izkāptu mazliet aizelsušies, sārtiem vaigiem un laimīgi, bet vakarā aizmigtu ar smaidu uz lūpām.