pārlaimes sajūta no nekā! nav nekāda katalizātora, kas pamatotu šī  brīža sajūtas, tāpēc pati neko nesaprotu. nevaru nosēdēt, pārvietojos savā dzīvoklītī lekājot un dejojot kā tāds tikko iemīlējies skuķis, un vēl dīvaini, ka no šīs pārlaimes raudiens nāk. Kas ar mani notiek??
Laikam tie ir brīvības radītie hormoni, kas ālējas manā ķermenī, tāpēc, ka sen neesmu bijusi tik nesaistīta, nepiespiesta - zvērs ir palaists vaļā no ķēdes un viņš vairs nebaidās būt zvērs, pat lepojās. beidzot nav neviena, kam viņš justos parādā, nav pienākumu ir tikai iespējas. pilna dvēsele prieka. esmu pilna kā jūra un varbūt labi vien ir, ka neviena nav šobrīd blakus, citādi nāktos pieredzēt šo vājprātu.

    Visu pagājušo nedēļu nodzīvoju pa Kurzemes jūrmalu, kas man Zemgales meitenei ir visai neierasti. Pirmo reizi izmeiģināju airēšanu ar jūras laivām. Nav brīnums, ka vīrietis no kā izīrējām tās minēja, ka pēc jūras reti kurš vairs atgriežas upēs, jo krāces salīdzinājumā ar viļņiem vairs neliekas nekas īpašs. Otradienas vakarā savācām no Rendas laivas un braucām uz skaisto Jūrkalnes pludmali, kur palikām pa nakti. Tajā vakarā izdomājām, ka nevar tā vienkārši tagad aiziet gulēt, jo ir jāizmēģina pabraukt pa viļņiem, tāpēc paņēmām laivas un devāmies no stāvlaukuma uz pludmali (jā, laivas gan ir nežēlīgi smagas, nemaz nevar salīdzināt ar smailīti vai kanoe). Nostiepām vienu laivu lejā un pa pāriem izmēģinājām. Pirmie bija Kitija un Arčūriņš, kam ar pirmo reizi gan nesanāca tajā iesēsties un viņi ar slaidu apgriezienu ievēlās ūdenī, bet ar otro jau izdevās un sākās cīniņš ar viļņiem. Pēc tam kāpām mēs ar Mārtiņu un mums jau veicās daudz labāk, ne reizi neieveldamies ātri apguvām lielās laivas manevrēšanas mākslu. Tas bija fantastiski, jo tovakar viļņi bija patiešām lieli, un varēja izjust visu. Tā kā sēdēju priekšā, vislabāk izbaudīju mirkli, kad laiva ar priekšgalu izcērtas cauri vilnim dabonot kārtīgu ūdens šalti virsū un pēc tam ar lielu būkšķi nokrītot lejā no viļņa. Super! tā ir vislieliskākā sajūta - nogāzties no viļņa! Arī foršais sērfs pa viļņa augšu ir nemzāk aizraujošs.
    Nākamajā rītā devāmies uz Pāvilostu, kur sākām savu ceļojumu, jo tur bija vieglāk tikt jūrā, kā arī drošāk atstāt mašīnu. Tādi viļņi, kā pirmajā vakarā vairs gan nebija, bet bija pietiekami, lai paārdītos. es visu laiku stūrēju uz krasta pusi tuvāk vilnīšiem, bet Arčūriņs atkal nostāk :) patiesībā jāteic, ka uz jūras laivas jutos drošāk nekā citkārt, jo tā ir ļoti stabila, jo iemācās vadīt un nebaida fakts, ka visa laiva pēc kārtējā viļņa tiek piepildīta ar ūdeni, jo apakšā tai ir caurumi, kas izlaiž ārā, bet tam ir arī savi mīnusi - jo konstanti kājas atrodas mazā peļķītē :). hidrotērpi gan bija kaut kas neierasts, īpaši jau puiši sākotnēji šausminājās uzvekot tādus brīnumus, jo viss ir tik apspīlēts. tā kā viscaur zeķubiksēs ietērpies :) nost gan dabūt ir grūti.
    Tā arī visu trešdienu vairāk noārdijāmies pa viļņiem un ap kādiem septiņiem jau savu ceļojumu pārtraucām, jo kļuva ļoti vēss. Atradu labu vietu naktsmājām - augstā kāpā, kur vējš netika klāt un varēja novērot fantastisku saulrietu. pirms tam gan atkal dodoties savā ikvakara skrējienā atradu kaut ko manā uztverē briesmīgu - jūras krastā izskalotu roni. ļoti skumji, ka dzīvnieciņam tā jābeidz sava dzīve - sadaloties jūras krastā. izskatījā, ka izskalots kādas divas dienas atpakaļ. Mārtiņš jautāja, kāpēc neesmu nofotogrāfējusi - atteicu, ka nāvi neiemūžinu. tā jau skumji. par laimi skrējiena laikā atradu arī skaistas lietas, piemēram ideālu māju, ideālā vietā. ieraudzīju taciņu, kas veda augšā stāvkrastā, pa kuru uzskrienot pavērās brīnumains skats - liela iekura vieta, koka galds ar krēsliem ar skatu cauri koku zariem izveidotai arkai uz jūru. pagāju tālāk un ieraudzīju, ka tālāk atrodas lauku mājas ar iekoptu dārzu un kartupeļu lauku. maza paradīze.
    No rīta devāmies atpakaļ uz Pāvilostas pusi, jo nevarēja atrast labu vietu, kur piebraukt pakaļ laivām. Šoreiz neplunčājāmies gar krastu, bet airējām vienkārši taisni, nogriežot līkumus, un kad pēc kādām divām stundām domājām, ka vajadzētu apstāties papusdienot, secinājām, ka tas, ko redzam nav kārtējais kāpu rags, bet gan jau Pāvilostas mols. Liels pārsteigums, ka visu iepriekšējās dienas ceļu pieveicām nieka divās stundās, taču jāteic, ka airējām arī šoreiz nenormāli + vēl nogrieztie kilometri, neķēpājoties gar krastu. Njā, bet šoks ne pa jokam. mājupceļā no apskatījām vēl Pāvilostas Mīlestības priedi, kas patiešām atgādina sirdi, ko veido divi atsevišķi stumbri un zari.
    Savukārt 5dien braucām uz Karaostu, lai tur pavadītu brīvdienas jūras krastā mierīgā gaisotnē ar pēču un engine. Man nežēlīgi patīk Karaosta ar savu destruktivitātes auru - ūdenī iegāztās mājas un forti, kā arī tukšā pludmale aizejot kādus pāris kilometrus tālāk. ideāli. Svētdien gan nolēmēm ka laiskoties pietiks un devāmies apskatīt pašu Liepāju, vēsais laiks gan nedaudz traucēja, jo nekādas jakas netika paņemtas līdzi, tomēr kārtējo reizi pārliecinājos cik tā ir skaista un, ka cilvēki ir daudz mierīgāki un jaukāki. Piemēram, kad sēdējām uz ietves pie kāda nama, garām gāja viens onkulis un mums novēlēja - labu apetiņu :) ar uz Karaostu braucot autobusā iepazināmies ar sievieti, kas mūs pēcāk pat pieteicās pavadīt līdz jūrai. Viņas dēls atveda suni un mēs pieci jauki čalodami devāmies uz pludmales pusi, sunēns ik palaikam kādam aiz lieliem priekiem centās uzlekt virsū. pie jūras ar smaidu un laba vēlējumiem šķīrāmies. Ir taču tik patīkami būt labiem vienam pret otru, nesaprotu, kāpēc cilvēki to nedara biežāk, bet tā vietā burkšķ un lamājas.
   

gribas būt labākai. visās jomās, bet tas izraisa tikai to, ka visu tveru un daru tikai pa daļai, jo nekad nevar būt ideāls it visā. protams, ka šī fakta skaidra apzināšanās neplacina vēlmi, un viss turpina iet savu nepilnīgo gaitu. sanāk vien tāds - šur tur it ne kur groziņā zem galda. bet man lietas ir vieglāk darīt visas kopā, jo tad mistiskā veidā arī varu visu paspēt un izdarīt labāk, kā atlicinot krietnu laiku kaut kam vienam, jo vairāk laika, jo mazāk izdaru (pēdējā vai jau pēc pēdējā brīža sindroms).