šodien jūtos, kā liela dāma, jo visi griba palīdzēt - iecelt riteni vilcienā, uzāķēt to, tad izcelt ārā. tik patīkami! smaids no lūpām nenoiet, braucu pa pilsētu ar muti vaļā un skatos uz visām pusēm, tik sen nav braukts pa Rīgu šādā veidā, tāpēc viss ir jāapskata. un visi cilvēki, kas nāk pretī smaida, tik laimīgu ķipuru ieraudzījuši.
vienu gan es teikšu, ka, pa Rīgu tomēr ir ērtāk braukt, nekā kratīties pa Jelgavas bedrēm. vajadzētu apvienot spēks un Jelgavā uztaisīt kritisko masu, kur iesaistīt gan tos, kas pārvietojas uz diviem riteņiem, gan uz četriem, gan kājiniekus. ciešam visi. bedraudzētava.

p.s. mans vecais sarkangalvītis iet vēl tīri labi uz priekšu :) žēl, ka tikai nebija neviena, kas to man palīdzētu uznest darbā uz 4. stāvu :)
cerams, ka drīz tikšu pie jauna..

lai visiem lieliska diena!