kaut kur starp debesīm un zemi, starp nakti un dienu, starp saprātu un vājprātu vadu savas dienas un naktis.

pasaulei ir aizkritušas ausis, bet man ir aizsieta mute.
šobrīd starp mums valda simbioze

ir tikai sasodītie solījumi. kaut kā šķiet, ka pēdējā laikā man ar to vairs nepietiek. nu cik var! kad no mutes kustināšanas kaut kas kādreiz aizies arī līdz darbiem un netiks pamests pēc neilga laika? kad beidzot būs kāda patstāvība? un iespēja paļauties? patiesība man vajag tikai, lai es spētu ļauties. lai es beidzot varētu beigt griezties kā tāds uzvilkts vilciņš. nomierināties un zināt, ka viss tiks izdarīts. vairs negribu bakstīt visur ar pirkstu. apnicis.
kaut gan neviens nav ideāls.

gribu keksu vakaru un šoreiz ar keksu