Ziemassvētki nosvinēti abās ģimenēs. svētku vakaru pavadījām Uzvarā, kur dzīvo patiesi forši, radoši, aktīvi un jautri rakara radinieki. šogad pēc mana ierosinājuma, lai lieki netērētos un nesaņemtu atkal kādu nevajadzīgu šampūna pudeli, tad tika veidota "laimes aka". katrs parūpējās par vienu dāvanu, kuru likt zem eglītes, vēlāk pēc izlozētiem numuriņiem katrs saņēma mazu dāvaniņu. protams, neizpalika arī dzejoļu skaitīšana un kopīga ziemassvētku dziesmu diedāšana. pie tā gan vēl nēesmu pieradusi, jo manā ģimenē nekas tāds nav darīt, bet šeit visiem tā ir tradīcija. mīļi.
pusnaktī visu jaunieši izgājām apagaitā pa rajonu un jau pēc pirmajiem 100m visi bijām slapji. pikojāmies, vārtījām un taisījām čupiņas pamazām virzoties kaut kur dziļāk Uzvaras centā. atcerējos, ka kādus 3 gadus atpakaļ tur bija šūpoles un izrādijās, ka ir joprojām. tāpēc arī kārtīgi izšūpojāmies, dažbrīd tādā labā augstumā pārņēma visai ekstrēmas sajūtas, jo cimdi pa metāla trubu ik pa brīdim pamanījās labi slīdēt.
Otrajā dienā jau visai agri nācās doties projām, jo svinēšana bija jāturpina ar manu ģimeni mūsu dzīvoklī Rīgā. patiesībā šim faktam nespēju noticēt, jo manējos parasti ir ļoti grūti izvilkt no mājas, bet šoreiz visi piekrita braukt no laukiem un svinēt pie mums abiem. Salīdām visi 7 iekšā spacewagonā un braucām. no sākuma pamanījāmies nedaudz nomaldīties, jo tētis nepaspēja iegriezt pareizajā krustojumā Rīgā, bet tad, kad jau tuvojāmies dzīvoklim, uz 2. trambuļa sliedēm kaut kas nolīza mašīnai un tā vairs nebija braucama, tāpēc pēdējos 2 km mēs ģērbušies svētku drēbēs stumām mūsu spēkratu. mums ar mammu pa ceļam uznāca histēriska smieklu lēkme par amizanto situāciju, kas krietni traucēja produktīvai stumšanai. ja godīgi, tad nespēju atcerēties, kad vēl mēs visi esam bijuši tik saliedēti un tuvi, kā šajā situācijā. dīvaini.
dzīvoklī visi uzkāpa manāmi saguruši un neticami jautri, ieradās arī mammas māsa ar savu meitu, tā kā arī mana ģimene šoreiz bija gandrīz pilnā sastāvā, pietrūka omes.
vakariņojām un skatījāmies Portugāles/ Spānijas stopēšanas bildes un stāstījām abi savus piedzīvojumus.
un šodien man nebija iebildumu doties uz darbu.
pusnaktī visu jaunieši izgājām apagaitā pa rajonu un jau pēc pirmajiem 100m visi bijām slapji. pikojāmies, vārtījām un taisījām čupiņas pamazām virzoties kaut kur dziļāk Uzvaras centā. atcerējos, ka kādus 3 gadus atpakaļ tur bija šūpoles un izrādijās, ka ir joprojām. tāpēc arī kārtīgi izšūpojāmies, dažbrīd tādā labā augstumā pārņēma visai ekstrēmas sajūtas, jo cimdi pa metāla trubu ik pa brīdim pamanījās labi slīdēt.
Otrajā dienā jau visai agri nācās doties projām, jo svinēšana bija jāturpina ar manu ģimeni mūsu dzīvoklī Rīgā. patiesībā šim faktam nespēju noticēt, jo manējos parasti ir ļoti grūti izvilkt no mājas, bet šoreiz visi piekrita braukt no laukiem un svinēt pie mums abiem. Salīdām visi 7 iekšā spacewagonā un braucām. no sākuma pamanījāmies nedaudz nomaldīties, jo tētis nepaspēja iegriezt pareizajā krustojumā Rīgā, bet tad, kad jau tuvojāmies dzīvoklim, uz 2. trambuļa sliedēm kaut kas nolīza mašīnai un tā vairs nebija braucama, tāpēc pēdējos 2 km mēs ģērbušies svētku drēbēs stumām mūsu spēkratu. mums ar mammu pa ceļam uznāca histēriska smieklu lēkme par amizanto situāciju, kas krietni traucēja produktīvai stumšanai. ja godīgi, tad nespēju atcerēties, kad vēl mēs visi esam bijuši tik saliedēti un tuvi, kā šajā situācijā. dīvaini.
dzīvoklī visi uzkāpa manāmi saguruši un neticami jautri, ieradās arī mammas māsa ar savu meitu, tā kā arī mana ģimene šoreiz bija gandrīz pilnā sastāvā, pietrūka omes.
vakariņojām un skatījāmies Portugāles/ Spānijas stopēšanas bildes un stāstījām abi savus piedzīvojumus.
un šodien man nebija iebildumu doties uz darbu.
oma: gribas snovot
pabakstīt