ar to kaķi tak vairs pat nav spēka, lai kaut vai censtos tikt galā, ja šī nekarājas eglītē vai nelec iekšā tās zaros ka skujas šķīst uz visām pusēm, tad ir klāt pie manis un kož rokā vai aizstiepj visas rakstāmlietas, kuras brīdi nelietoju. ēšana arī ir praktiski neiespējama, jo, lai kā arī censtos izvairīties Konča ir klāt un bāžas virsū, bāž savu purniņu šķīvī, vai arī ķeksē ēdamrīkus man ārā no rokām. laikā, kad mācos vai nu viņa šurpu turpu skraida pa kompīša klaviatūru, vai arī vienkārši noguļas uz mācību materiāliem, kas man ir dotajā brīdī nepieciešami.
šodien esmu iezīmēta ar divām švīkām uz vaiga.
Kad lamājos, viņa apgriežas uz muguras un vārtās rādīdama savu smuko punci un mirkšķinādama brūnās ačteles. nu, un kā, lai uz tādu dusmojas!? viņa ir visur.