ārā ir paradīze. man nekas nešķiet skaistāks par apsarmojušiem un apsnigušiem kokiem un sētām, īpaši, ja tās ir vecās metāla stiepļu, jo katrs posmiņš ir balts, bet kopskatā veidojas tā kā mazas šūniņas, atgādinot baltu jo baltu bišu stropu, kur katra šūniņa mirdz savā skaistumā. viss šķiet daudz mierīgāks, rāmāks, prātā lēnām zūd satraukumi. balts klusums nolaidies pār pasauli un skaļiem vārdiem nav vietas.