Decembra piezīmes. Par aģentiem, gaismu un mīļām būtnēm.
« previous entry | next entry »
Dec. 6., 2011 | 04:20 pm
Dailes teātris. Sarkana luksofora gaisma. Apstādina. Arī mani. Oranža šalle un rakstainie dūraiņi laiž cauri aukstumu. Mīņājos un salst. Melnais mētelis ar nav diži ko silts.
Pilns autobuss mazām cilvēkbūtnēm. Pamanu, ka cilvēkbūtnes intensīvi māj ar mazajām rociņām. Nez, kuram tad? Vismaz tuvumā nemanu ne elfu spicām ausīm, ne Sniegbaltīti košā tērpā un ogļu melniem matiem, ne Rūdolfu, kas nozaudējies savas kamanas. Ne pārģērbtu aktieri, vai zinies. Vienīgais izskaidrojums, ka tādām radībām, atļaujiet man sacīt šādi, cilvēkbūtnes varētu māt un tik aizrautīgi spiest savus degunus pret stikloto loga rūti.
Es paslepus paskatos pa labi, te pa kreisi, mazliet iesāņus, lai redzētu, kas notiek aiz manas muguras- nekā, vismaz nekā ievērības cienīga.
Cilvēkbūtnes tikai turpina aizrautīgi māt. [nu kādēļ tas autobuss tik lēnu brauc, ka es to spēju panākt par spīti augstpapēžu zābaciņiem?] Iešaujas prātā doma - pamāšu pretī. Sacīts - darīts. Vai manu dieniņ! Aizrautīgā plaukstu vicināšana tiek papildināta ar smaidiem no vienas auss līdz otrai.
Ko? Tiešām man? Par ko? Ko es atkal izdarīju?!
Ja tās mākslinieciski noskaņotās būtnes smaida, viss skaidrs. ^^
Man ir sliktas attiecības ar nekustamā īpašuma aģentiem. Nopietni. Baidos, ka ar interjera dizaineriem tāpat, lai gan līdz šim ar nevienu tādu nav nācies krustot šķēpus. Visiem, visiem, kam ir kāda saistība ar ēkām, likumiem, līgumiem, apsaimniekošanu. Viņi nesaprot mani, es nesaprotu viņus. Man netīk rāmīši. Mazas važiņas, kuras nemanāmi tiek uzliktas.
Pēc piecpadsmit minūšu sarunas, [iekļaujot tādus tematus kā nacionalitāte, kur tas redzēts?], ko man nācās pavadīt B. ielas ēkas sestā stāva konferenču zālē, es pamanījos uzkrist uz nerviem svarīgākajam no tur esošajiem vīriem. [piekariņš kaklā gan viņam bija dikti glīts - amuletam/talismanam līdzīgs. Tāds mazliet Indiāņu cienīgs. Hmm, varbūt rokas bija tetovējumiem klātas?! Mārīte, kuš.]
Es runāju, runāju, te pārliecinu par savu taisnību, te atkal nē - es pati tieku brutālā veidā pārliecināta - idejas tiek samaltas smiltīs un izbērtas turpat uz galda. Apaļa. Kā tādi bruņinieki, sasodīts.
Uz skaidri un gaiši uzdotiem jautājumiem, saņemu tikpat nolaizītas, tīras atbildes. Dies, pasarg. Labāk nebūtu vaicājusi. Labāk būtu laidusi gar ausīm.
Itin viss šķiet tāds iesakņojies. Nolemtības gars. Pareizības. Nepareizības. Harmonija. Disharmonija. Ja ir labi - lietas, vietas vai apstākļi kaut ko izmaina sev un tikai sev par labu. Un tā vienmēr. Līdz ko elpot sāc brīvi, tā kāds ņem un aizspiež tev rīkli ciet ar aukstu plaukstu. Izrauties? Veltīgi. Censties to darīt? Droši, uz priekšu. Es paskatīšos kā Tev sanāks.
Pagaidām. Mārīte.
Pilns autobuss mazām cilvēkbūtnēm. Pamanu, ka cilvēkbūtnes intensīvi māj ar mazajām rociņām. Nez, kuram tad? Vismaz tuvumā nemanu ne elfu spicām ausīm, ne Sniegbaltīti košā tērpā un ogļu melniem matiem, ne Rūdolfu, kas nozaudējies savas kamanas. Ne pārģērbtu aktieri, vai zinies. Vienīgais izskaidrojums, ka tādām radībām, atļaujiet man sacīt šādi, cilvēkbūtnes varētu māt un tik aizrautīgi spiest savus degunus pret stikloto loga rūti.
Es paslepus paskatos pa labi, te pa kreisi, mazliet iesāņus, lai redzētu, kas notiek aiz manas muguras- nekā, vismaz nekā ievērības cienīga.
Cilvēkbūtnes tikai turpina aizrautīgi māt. [nu kādēļ tas autobuss tik lēnu brauc, ka es to spēju panākt par spīti augstpapēžu zābaciņiem?] Iešaujas prātā doma - pamāšu pretī. Sacīts - darīts. Vai manu dieniņ! Aizrautīgā plaukstu vicināšana tiek papildināta ar smaidiem no vienas auss līdz otrai.
Ko? Tiešām man? Par ko? Ko es atkal izdarīju?!
Ja tās mākslinieciski noskaņotās būtnes smaida, viss skaidrs. ^^
Man ir sliktas attiecības ar nekustamā īpašuma aģentiem. Nopietni. Baidos, ka ar interjera dizaineriem tāpat, lai gan līdz šim ar nevienu tādu nav nācies krustot šķēpus. Visiem, visiem, kam ir kāda saistība ar ēkām, likumiem, līgumiem, apsaimniekošanu. Viņi nesaprot mani, es nesaprotu viņus. Man netīk rāmīši. Mazas važiņas, kuras nemanāmi tiek uzliktas.
Pēc piecpadsmit minūšu sarunas, [iekļaujot tādus tematus kā nacionalitāte, kur tas redzēts?], ko man nācās pavadīt B. ielas ēkas sestā stāva konferenču zālē, es pamanījos uzkrist uz nerviem svarīgākajam no tur esošajiem vīriem. [piekariņš kaklā gan viņam bija dikti glīts - amuletam/talismanam līdzīgs. Tāds mazliet Indiāņu cienīgs. Hmm, varbūt rokas bija tetovējumiem klātas?! Mārīte, kuš.]
Es runāju, runāju, te pārliecinu par savu taisnību, te atkal nē - es pati tieku brutālā veidā pārliecināta - idejas tiek samaltas smiltīs un izbērtas turpat uz galda. Apaļa. Kā tādi bruņinieki, sasodīts.
Uz skaidri un gaiši uzdotiem jautājumiem, saņemu tikpat nolaizītas, tīras atbildes. Dies, pasarg. Labāk nebūtu vaicājusi. Labāk būtu laidusi gar ausīm.
Itin viss šķiet tāds iesakņojies. Nolemtības gars. Pareizības. Nepareizības. Harmonija. Disharmonija. Ja ir labi - lietas, vietas vai apstākļi kaut ko izmaina sev un tikai sev par labu. Un tā vienmēr. Līdz ko elpot sāc brīvi, tā kāds ņem un aizspiež tev rīkli ciet ar aukstu plaukstu. Izrauties? Veltīgi. Censties to darīt? Droši, uz priekšu. Es paskatīšos kā Tev sanāks.
Pagaidām. Mārīte.