Decembra piezīmes. Novembris.
Dec. 1., 2011 | 08:39 pm
No:: melnbaltalapsa
Grēkoju. Ar pastaigām Vecpilsētā, kas jau ož pēc svētkiem. Katrs logs. Katrs skatlogs. [jā, esmu būtne ar vājiem nerviem, gribu, apziņu un sūtību - ja vajag - bet nenoturējos un iegādājos to skatlogā redzamo oranžīgi sarkano šalli ar tiem elementiem, kurus dievinu! ^^] Grēkoju ar sava deguna iebāšanu veikalos, kas pārpildīti spīdīgu nieku. Lūzt aiz krāsainības. Gadatirgu apmeklēšanu. [Ja es ko dievinu, tad tie noteikti ir gadatirgi un karuseļi]
Grēkoju ar cilvēkiem, kurus redzu pirmo un pēdējo reizi. Skatiens. Smaids. Sarunas.
Grēkoju ar mandarīniem - kabatās, plaukstās. Eju pa ielu un niekojos. Piparkūkām. Un svecēm - daudz un dikti svecēm. Man nepieciešama gaisma. Siltums. Miers. Cerība. Varbūt mazliet tādēļ.
Jāatzīst, ka TV3 žurnālisti ir tie, kuriem man labpatīkas sniegt intervijas. [un nekādas mazākumtautības vai reģiona, kas uzpeld ik pa laikam, es protams, atvainojos] Šovakar mani apstādināja V. dārza parkā, kad es tumsas ieskauta, pa ceļam, devos uz lielveikalu iepirkt rezervē žāvētas jūras aļģu lapas priekš suši, šķīstošo kafiju un piparkūkas.
Man vienmēr ir patikušas spilgtas gaismas, kas apžilbina. Gluži kā nakts taurenis. Mirklis apmulsumu un Tu jau esi savā elementā. Par aktieri ir jāpiedzimst, par tādu nevar vienkārši kļūt.
Abas vienlīdz mīļas cilvēkbūtnes - Nora un Māra. Un ja vēl abas vienā telpā. ^^
Iedvesmas ir. Es tās jūtu. Ir. Tepat. Darbistabā. Guļamistabā. Tukšajās telpās, kurās dzīvo tikai lietas. Lietas, kurām piemīt dvēsele un siltums. Iedod vārdu, pieradini. Pie sevis pieradini, pie citiem, kuri ir līdzās, pie dzīves pieradini, kurai ir savi noteikumi.
P.S. Nākas tomēr secināt, ka pēdējā mēneša, iespējams, divu laikā, mani nervi ir sabeigti līdz pēdējam. Kā savādāk izskaidro to, ka dzirdot pieminot atsevišķus vārdus, vietas, es aizsvilstos ne pa jokam dusmās?!
Uz drīzu tikšanos, Mārīte.
Grēkoju ar cilvēkiem, kurus redzu pirmo un pēdējo reizi. Skatiens. Smaids. Sarunas.
Grēkoju ar mandarīniem - kabatās, plaukstās. Eju pa ielu un niekojos. Piparkūkām. Un svecēm - daudz un dikti svecēm. Man nepieciešama gaisma. Siltums. Miers. Cerība. Varbūt mazliet tādēļ.
Jāatzīst, ka TV3 žurnālisti ir tie, kuriem man labpatīkas sniegt intervijas. [un nekādas mazākumtautības vai reģiona, kas uzpeld ik pa laikam, es protams, atvainojos] Šovakar mani apstādināja V. dārza parkā, kad es tumsas ieskauta, pa ceļam, devos uz lielveikalu iepirkt rezervē žāvētas jūras aļģu lapas priekš suši, šķīstošo kafiju un piparkūkas.
Man vienmēr ir patikušas spilgtas gaismas, kas apžilbina. Gluži kā nakts taurenis. Mirklis apmulsumu un Tu jau esi savā elementā. Par aktieri ir jāpiedzimst, par tādu nevar vienkārši kļūt.
Abas vienlīdz mīļas cilvēkbūtnes - Nora un Māra. Un ja vēl abas vienā telpā. ^^
Iedvesmas ir. Es tās jūtu. Ir. Tepat. Darbistabā. Guļamistabā. Tukšajās telpās, kurās dzīvo tikai lietas. Lietas, kurām piemīt dvēsele un siltums. Iedod vārdu, pieradini. Pie sevis pieradini, pie citiem, kuri ir līdzās, pie dzīves pieradini, kurai ir savi noteikumi.
P.S. Nākas tomēr secināt, ka pēdējā mēneša, iespējams, divu laikā, mani nervi ir sabeigti līdz pēdējam. Kā savādāk izskaidro to, ka dzirdot pieminot atsevišķus vārdus, vietas, es aizsvilstos ne pa jokam dusmās?!
Uz drīzu tikšanos, Mārīte.