Novembra piezīmes. Novembris ir kaķu, velo un oranžas krāsas laiks.
« previous entry | next entry »
Nov. 23., 2011 | 09:40 pm
Skatos, ka uz palodzes ir vārnas spalva. Guļ uz F.V. Nīčes 'Varasgriba' grāmatas vāka. [Šķiet jau, ka tie ir kaķi, kas spalvu ir veiksmīgi izķeksējuši no spoguļa lausku trauciņa, kur tās paklausīgi, ierasts guļ] Vējš caur atvērto logu to mētā, te pa labi, te pa kreisi - nemierīgi. Kā pati dzīve. Te mani, te pati sevi un apkārtējos. Man patīk kā šobrīd pret mani izturas minētais objekts. [Par objektu, ja saucam Dzīvi.] Kā es pret to izturos pati. Dzīve uzklausa. Dalās ar iespējām. Un iedvesmām. Reizēm ir īgna, ārkārtīgi noslogota, produktīva. Kašķīga un kliegt griboša. Smaidīga un pārspīlēti pozitīva. Klusa un emocijām pārbagāta. Krāsaina un melnās krāsas vilinoša. Daudz un dažādas īpašības tai piemīt. Laiks vienīgi ir tas, kurš steidzas.. Ja spētu ignorēt.. Atsēsties pie jūras, atsēsties uz zemes pie zvaigznēm pacelt galvu. Skatienu vērst tālumā.. Eh.
Un cilvēciskās būtnes, kas dzīvo man apkārt. ^^ Vārdi, kurus esmu iemīļojusi. Tēli, kuros esmu iemīlējusies un ar katru nodzīvoto dienu turpinu to darīt vēl un vēl. Viegli iemīlēties.
No vienas puses ir ilgi kārotais miers, kas pārņem savā varā visus jūtu kamolus, nervus un apziņu. Jūtu ar katru savu nodzīvoto dienu, nakti, stundu, ik minūti, ja iespējams kāds skaita, tad arī sekundi un simto daļu no sekundes vienības. No otras - es nekad neesmu mierīga, jo manai Personības būtnei piemīt šāds nejauks raksturs. Diemžēl.
Braucot ar velo, skatos, ka Rīga vairs nestaro. Gaisma ir, bet logos tā brutāli deg. Izdeg. Izkvēlo.
Šovakar vismaz nesatiku to vīrieškārtas cilvēku, kas vakar uzskatīja par vajadzīgu izmantot sava velosipēda signāla ierīci, lai pasveicinātu mani. Es, protams, kā jau cilvēks no kultūras lauciņa, ar kultūru uz Tu, pieklājīgas dzīta, pamāju pretī ar dūrainī iemaukto roķeli.[nav man tās taurei līdzīgās ierīces, labprāt jau ^^ - varētu taurēt, lasīt: aurēt, bez vajadzības :D ]
Tā pieņemts. Pamāj un pasmaidi. Viss. Brauc tālāk ar tumsu apkārt un zemi, ko nespēj saskatīt, lai kā arī censtos. Pieminekļi un atdusas vietas vien garām slīd. Šad tad uzsit pa plecu kā labam draugam vai sen nesatiktai paziņai.
Bet, kur tad! Protams, vārti vaļā, kā teikt un aidā! - vīrieškārtas cilvēks ir klāt un svešā mēlē teic, ka vēlētos ar mani iepazīties. Labais noskaņojums - pa ceļam braucot, visnotaļ pabojāts [jāatzīst, ka vīrieškārtas cilvēkam nācās diezgan grūti tikt man līdzi, jo minu uz pedāļiem kā negudra - man netīk, ja ielaužas manā privātajā telpā - vismaz ne šādi. Varbūt, ja tautietis tas būtu bijis - kārtējais kontakts mob. tel., ar iespēju sakrāt neatbildētos zvanus.]
Lai nu kā, man būs jāsaka uz redzēšanos [vai ardievu - un ne tikai ieročiem ^^], jo mana tēja iet uz beigām un vēl vēlējos noskatīties kārtējo sēriju 'Sabrina, the teenage witch' - tur ir Salems - melnais kaķis, kurš prot runāt! Man patīk melni kaķi. ^^
Reiz vienu tādu pazinu, bet diemžēl, nesadraudzējos tā pa īstam. Vismaz, ne tā kā es būtu vēlējusies.. Jāatzīst, ka viņš pieņēma manu klātbūtni, bet viņa skatienā, kas vērst pret mani, bija kas savāds. Ja viņš prastu runāt.. [varbūt es nepratu saklausīt..?] Nekas, es viņu tāpat mīlēju, un mīlu vēljoprojām, jo tas bija pirmais kaķis, kuram ļāvu iekarot savu sirdi.
Vēl divas darba dienas un es laižu paviesoties priekšpilsētā. ^^ Pie kaķiem, cilvēkbūtnēm un savām oranžajām sienām.
P.S. Uzvedieties labi un apzinīgi izstāviet garās rindas pēc materiālajiem līdzekļiem, pie tām sienās iebūvētajām kastēm.
Un cilvēciskās būtnes, kas dzīvo man apkārt. ^^ Vārdi, kurus esmu iemīļojusi. Tēli, kuros esmu iemīlējusies un ar katru nodzīvoto dienu turpinu to darīt vēl un vēl. Viegli iemīlēties.
No vienas puses ir ilgi kārotais miers, kas pārņem savā varā visus jūtu kamolus, nervus un apziņu. Jūtu ar katru savu nodzīvoto dienu, nakti, stundu, ik minūti, ja iespējams kāds skaita, tad arī sekundi un simto daļu no sekundes vienības. No otras - es nekad neesmu mierīga, jo manai Personības būtnei piemīt šāds nejauks raksturs. Diemžēl.
Braucot ar velo, skatos, ka Rīga vairs nestaro. Gaisma ir, bet logos tā brutāli deg. Izdeg. Izkvēlo.
Šovakar vismaz nesatiku to vīrieškārtas cilvēku, kas vakar uzskatīja par vajadzīgu izmantot sava velosipēda signāla ierīci, lai pasveicinātu mani. Es, protams, kā jau cilvēks no kultūras lauciņa, ar kultūru uz Tu, pieklājīgas dzīta, pamāju pretī ar dūrainī iemaukto roķeli.[nav man tās taurei līdzīgās ierīces, labprāt jau ^^ - varētu taurēt, lasīt: aurēt, bez vajadzības :D ]
Tā pieņemts. Pamāj un pasmaidi. Viss. Brauc tālāk ar tumsu apkārt un zemi, ko nespēj saskatīt, lai kā arī censtos. Pieminekļi un atdusas vietas vien garām slīd. Šad tad uzsit pa plecu kā labam draugam vai sen nesatiktai paziņai.
Bet, kur tad! Protams, vārti vaļā, kā teikt un aidā! - vīrieškārtas cilvēks ir klāt un svešā mēlē teic, ka vēlētos ar mani iepazīties. Labais noskaņojums - pa ceļam braucot, visnotaļ pabojāts [jāatzīst, ka vīrieškārtas cilvēkam nācās diezgan grūti tikt man līdzi, jo minu uz pedāļiem kā negudra - man netīk, ja ielaužas manā privātajā telpā - vismaz ne šādi. Varbūt, ja tautietis tas būtu bijis - kārtējais kontakts mob. tel., ar iespēju sakrāt neatbildētos zvanus.]
Lai nu kā, man būs jāsaka uz redzēšanos [vai ardievu - un ne tikai ieročiem ^^], jo mana tēja iet uz beigām un vēl vēlējos noskatīties kārtējo sēriju 'Sabrina, the teenage witch' - tur ir Salems - melnais kaķis, kurš prot runāt! Man patīk melni kaķi. ^^
Reiz vienu tādu pazinu, bet diemžēl, nesadraudzējos tā pa īstam. Vismaz, ne tā kā es būtu vēlējusies.. Jāatzīst, ka viņš pieņēma manu klātbūtni, bet viņa skatienā, kas vērst pret mani, bija kas savāds. Ja viņš prastu runāt.. [varbūt es nepratu saklausīt..?] Nekas, es viņu tāpat mīlēju, un mīlu vēljoprojām, jo tas bija pirmais kaķis, kuram ļāvu iekarot savu sirdi.
Vēl divas darba dienas un es laižu paviesoties priekšpilsētā. ^^ Pie kaķiem, cilvēkbūtnēm un savām oranžajām sienām.
P.S. Uzvedieties labi un apzinīgi izstāviet garās rindas pēc materiālajiem līdzekļiem, pie tām sienās iebūvētajām kastēm.