Novembra piezīmes. Starošanas kalngals.
« previous entry | next entry »
Nov. 18., 2011 | 12:12 am
Gandrīz visas Miera ielas garumā stiepjas sveces. Uz palodzēm. Uz ietves. Uz sētas. Uz lieveņa, kur ikdienā pārvietojas cilvēks. Sveču liesmas pretojas vējam. Spītīgi. Ar spēku. Iekšējo mieru. Iedegtas no vieglas rokas - ar sirdi un dvēs'li. Ejot šķiet, ka pārvietojies brīnumainā telpā, kas īsti pat nav telpa, jo neierobežo ar sienām, līnijām. Realitāte, kurai nav robežu. Izdomā pats savu stāstu un stāsti. Kā lidlauks, kurā nosēžas dzelzs putni. Piesūkušies ar debesu gaisu, atnesot uz zemes mazliet savas vieglprātīgās vēlmes. Mums nav lemts lidot..
Šķiet, pat cilvēkbūtnes sākušas starot. Acis mirdz kā mazas zvaigznes ar lielām cerībām un sapņiem. Par nākamo rītdienu, katru nākamo un aiznākamo. Nekad jau nav īsti gana ar nodzīvoto šodienu un vakardienas elpu pakausī.. Vienmēr vajag vairāk un vairāk. Nepiesātināmi lūgties, izlūgties un ticēt kaut kam. Vienalga, bet ticēt. Jo tā dara visi. Tie visi, kam Tu slepenībā vēlies līdzināties.
Barona un Valdemāra kungs tika pie iedegtām svecēm. Mēģināšu iegaumēt viņu atdusas vietu, lai varētu apciemot šad tad..
Klusums. Miers. Lietas, kas man katastrofāli pietrūkst šajā dzīves steigā. Vienmēr ir pietrūkušas un baidos, ka tuvākajā laika periodā tas nemainīsies ne par matu. Klusums ir privilēģija, kas aplaimo uz brīdi, kad tiešām spēj ieklausīties sevī - domas materializējas, slēdzieni pie kā nonāc, vedina domāt, ka viss līdzšinējais iekš dzīves ir tikai ceļš. Vienmēr ceļš. Aizved. Atved. Apstādina. Vedina uz priekšu - doties, neapstāties, neatskatīties..
Miers. Iespēja elpot. Aizvērt acis, bet saskatīt. Tumsa varbūt arī gaiša, ticiet man.
Īpaši stāvot zem laternas.
Es pirmo reizi pēc ilgiem gadiem vēlos Ziemassvētkus. Tie skatlogi - gaismām pārbagātie, un mandarīni, kurus ejot lobīju, uzdzina tādu nostaļģisku, eiforisku noskaņojumu, ka Velna milti! - sakārojās šos svētkus pabaudīt pilnībā. ^^
Zinu, papīra sniegpārslas mitināsies logā. ^^ Par vai pret šiem ''svētajiem'' svētkiem.
Dusiet saldi, pasaulei piederošie. Tiksimies kādu citu dienu.
Šķiet, pat cilvēkbūtnes sākušas starot. Acis mirdz kā mazas zvaigznes ar lielām cerībām un sapņiem. Par nākamo rītdienu, katru nākamo un aiznākamo. Nekad jau nav īsti gana ar nodzīvoto šodienu un vakardienas elpu pakausī.. Vienmēr vajag vairāk un vairāk. Nepiesātināmi lūgties, izlūgties un ticēt kaut kam. Vienalga, bet ticēt. Jo tā dara visi. Tie visi, kam Tu slepenībā vēlies līdzināties.
Barona un Valdemāra kungs tika pie iedegtām svecēm. Mēģināšu iegaumēt viņu atdusas vietu, lai varētu apciemot šad tad..
Klusums. Miers. Lietas, kas man katastrofāli pietrūkst šajā dzīves steigā. Vienmēr ir pietrūkušas un baidos, ka tuvākajā laika periodā tas nemainīsies ne par matu. Klusums ir privilēģija, kas aplaimo uz brīdi, kad tiešām spēj ieklausīties sevī - domas materializējas, slēdzieni pie kā nonāc, vedina domāt, ka viss līdzšinējais iekš dzīves ir tikai ceļš. Vienmēr ceļš. Aizved. Atved. Apstādina. Vedina uz priekšu - doties, neapstāties, neatskatīties..
Miers. Iespēja elpot. Aizvērt acis, bet saskatīt. Tumsa varbūt arī gaiša, ticiet man.
Īpaši stāvot zem laternas.
Es pirmo reizi pēc ilgiem gadiem vēlos Ziemassvētkus. Tie skatlogi - gaismām pārbagātie, un mandarīni, kurus ejot lobīju, uzdzina tādu nostaļģisku, eiforisku noskaņojumu, ka Velna milti! - sakārojās šos svētkus pabaudīt pilnībā. ^^
Zinu, papīra sniegpārslas mitināsies logā. ^^ Par vai pret šiem ''svētajiem'' svētkiem.
Dusiet saldi, pasaulei piederošie. Tiksimies kādu citu dienu.