Oktobra piezīmes. Esmu dusmīga uz Kas.
« previous entry | next entry »
Okt. 28., 2011 | 03:32 pm
Skaņa: POISONBLACK - Scars
Ir auksti.
Piparmētru tēja jauni iegādātajā termo krūzē. Netīri zaļās lapiņas līp klāt malām apgrūtinot dzeršanu. Grēcīgi saldi un garšīgi, lai arī bez cukura piedevas.
Mandarīni uz galda. Oranžs. [man šķiet, ka ir jauna mīļākā krāsa ^^]Somu tautības vīriešcilvēka balss fonā. Mhm, POISONBLACK
Vēroju kā rudenīga gaisma ložņā caur kailajiem koku zariem. Caur aizskaru mežģīnēm. Caur acu zaļumu. Tik drēgni. Tik skumji.. Tuvina sev ziemu ar katru dienu vairāk un vairāk. Noskaņojumu tuvina.
No vienas savas Personības puses es vēlos ziemu, ah, kā es vēlos! Pastaigas mežā. Tik ļoti pietrūkst šī jūtama daba un dabas iedzīvotāji. Kliedzieni, kurus sadzird tikai mežs, pat ja lūpas cieši slēgtas. Daba sadzird visu. Dabai ir jāsadzird viss, ja uz to nav spējīgs Cilvēks.
[Nez, arī šogad bēgšu no lapsām, kuras piemājas mežā atradušas sev mājvietu? - vai arī iešu sadraudzēties? ^^]
Skatlogi, kas stāvgrūdām pilni būs piegāzti ar rotaļlietām, kad teju vai liksies viss plīst un brūk no tā svara.. [Kuš, bet ne par šo šis stāsts..
Savādāk vēl iedomāšos, ka līdz svētkiem palicis mēnesis un man vēl nav sāktas gatavot dāvaniņas mīļajiem! Ko?!]
No otras puses, tik ļoti esmu pieradusi pie siltuma. Lutinot spožajam spīdeklim, kas debesīs redzams. Visu savu spožumu atdodot cilvēcei un zemei uz kuras tie mitinās.
Jassel atsūtīja bildes no vasaras.
Ar grūtībām atšķiru ne rīts kurp iesākas, ne vakars, nemaz jau nerunājot par nakts stundām. Visas viena garuma. Rudens sērgas sagrābušas mani savos nagos. Elpas kā ierasts trūkst. Balss neizklausās pēc balss, vien ķērciens, vien skrapstoņa kā lapai uz palodzes.
Man tagad būtu jābūt galvaspilsētas dzīvoklī pie tiem mīļajiem radījumiem, kas mani aptekalētu izrādot visu sev, tikai sev piemītošo mīļumu. ^^
Vai arī darba vietā. Kolēģu paspārnē un tur valdošajā bohēmā.
Jā, esmu dusmīga, mīļais cilvēk. Un tieši uz Tevis, kas esi viens no maniem labākajiem draugiem.
Reizēm šķiet, ka viņš vaino mani pie tā, ka viņa dzīvē nav tās Īstās un Ideālās būtnes, kas viņam vajadzīga. Un tad pa visām varītēm cenšas iespraukties manis radītajā mierā. Man netīk, ja cenšas mācīt kā jādzīvo. Manas kļūdas vienmēr paliek manas kļūdas. Kļūda ir tikai kas tāds ko citkārt vairs nedarīsi.. Vai darīsi, tad savādāk.
Neba es vainīga pie tā, ka es viņa mammai tik ļoti patīku, bet visas tās citas būtnes ar ko viņš, es atvainojos pinas, netīk ne acu galā.
Es atceros kā plānojām reiz doties [bēgt] uz Vāczemi ar vecāku dievpalīgu, dotu svētību. Es, samācījusies vācu valodu pašmācības ceļā, bet viņš kā jauks, pieradināts kucēns atkarīgs no tā, ko es iemācīšos un varēšu pielietot dzīvē.
Neapmierināti cilvēki izjauc manis radīto harmoniju.
Piparmētru tēja jauni iegādātajā termo krūzē. Netīri zaļās lapiņas līp klāt malām apgrūtinot dzeršanu. Grēcīgi saldi un garšīgi, lai arī bez cukura piedevas.
Mandarīni uz galda. Oranžs. [man šķiet, ka ir jauna mīļākā krāsa ^^]Somu tautības vīriešcilvēka balss fonā. Mhm, POISONBLACK
Vēroju kā rudenīga gaisma ložņā caur kailajiem koku zariem. Caur aizskaru mežģīnēm. Caur acu zaļumu. Tik drēgni. Tik skumji.. Tuvina sev ziemu ar katru dienu vairāk un vairāk. Noskaņojumu tuvina.
No vienas savas Personības puses es vēlos ziemu, ah, kā es vēlos! Pastaigas mežā. Tik ļoti pietrūkst šī jūtama daba un dabas iedzīvotāji. Kliedzieni, kurus sadzird tikai mežs, pat ja lūpas cieši slēgtas. Daba sadzird visu. Dabai ir jāsadzird viss, ja uz to nav spējīgs Cilvēks.
[Nez, arī šogad bēgšu no lapsām, kuras piemājas mežā atradušas sev mājvietu? - vai arī iešu sadraudzēties? ^^]
Skatlogi, kas stāvgrūdām pilni būs piegāzti ar rotaļlietām, kad teju vai liksies viss plīst un brūk no tā svara.. [Kuš, bet ne par šo šis stāsts..
Savādāk vēl iedomāšos, ka līdz svētkiem palicis mēnesis un man vēl nav sāktas gatavot dāvaniņas mīļajiem! Ko?!]
No otras puses, tik ļoti esmu pieradusi pie siltuma. Lutinot spožajam spīdeklim, kas debesīs redzams. Visu savu spožumu atdodot cilvēcei un zemei uz kuras tie mitinās.
Jassel atsūtīja bildes no vasaras.
Ar grūtībām atšķiru ne rīts kurp iesākas, ne vakars, nemaz jau nerunājot par nakts stundām. Visas viena garuma. Rudens sērgas sagrābušas mani savos nagos. Elpas kā ierasts trūkst. Balss neizklausās pēc balss, vien ķērciens, vien skrapstoņa kā lapai uz palodzes.
Man tagad būtu jābūt galvaspilsētas dzīvoklī pie tiem mīļajiem radījumiem, kas mani aptekalētu izrādot visu sev, tikai sev piemītošo mīļumu. ^^
Vai arī darba vietā. Kolēģu paspārnē un tur valdošajā bohēmā.
Jā, esmu dusmīga, mīļais cilvēk. Un tieši uz Tevis, kas esi viens no maniem labākajiem draugiem.
Reizēm šķiet, ka viņš vaino mani pie tā, ka viņa dzīvē nav tās Īstās un Ideālās būtnes, kas viņam vajadzīga. Un tad pa visām varītēm cenšas iespraukties manis radītajā mierā. Man netīk, ja cenšas mācīt kā jādzīvo. Manas kļūdas vienmēr paliek manas kļūdas. Kļūda ir tikai kas tāds ko citkārt vairs nedarīsi.. Vai darīsi, tad savādāk.
Neba es vainīga pie tā, ka es viņa mammai tik ļoti patīku, bet visas tās citas būtnes ar ko viņš, es atvainojos pinas, netīk ne acu galā.
Es atceros kā plānojām reiz doties [bēgt] uz Vāczemi ar vecāku dievpalīgu, dotu svētību. Es, samācījusies vācu valodu pašmācības ceļā, bet viņš kā jauks, pieradināts kucēns atkarīgs no tā, ko es iemācīšos un varēšu pielietot dzīvē.
Neapmierināti cilvēki izjauc manis radīto harmoniju.