Oktobra piezīmes. Tējnīca un noskaņojuma daudzveidība. Dziesmas.
Okt. 12., 2011 | 09:03 pm
No:: melnbaltalapsa
Visam, visam - par spīti tam visam, ka man galīgi ir pazudis noskaņojums, [jau otro dienu apzinīgi sēž un ne pa kam nelaiž brīvē] izgaisis kaut kur - jūtos cilvēciski mīlēta. Dzīves pieskārienu glaudīta. Kā meža zvērs, kuram iekārojies pamēģināt kā ir būt paklausīgam. Tēlot paklausīgu. Pārliecinoši. Ar recenzijām tieši no režisora apburošajām rokām. Mīlu rokas. Vienmēr esmu bijusi iemīlējusies rokās.
Un nevainojiet rudeni, mani mīļie, nevainojiet lūdzu pie drūmajām domām un mazlietiņās tuvojošajai nomāktībai. Viņš vienkārši ir. Dzeltensarkano lapu tēlos. Pliekanajos koku zaros. Draudīgajos mākoņos, kas tūlīt, tūlīt atnesīs lietu uz savas mīļās sejas. Apmākušajā dienā. Drēgnajos vakaros. Viņš ir, bet nevainojiet. Viņam ir jābūt. Kaut vai tā iemesla labad, ka nevar vienmēr būt tikai labi. Labi nevar būt vienmēr. Pasaulē viss iekārtots uz kompromisu un paralēles principa. Diemžēl vai par laimi.
Vakarvakars tējnīcā, [tā kura atrodama Uz Miera Ielas] bija burvīgs. Jāatzīst, ka vienmēr esmu mazliet spārnos, kad runa iet par šo tējas dzeršanas, baudīšanas vietu. [vispār esmu sajūsmā, ja runa iet par tēju!] Bet varbūt tamdēļ, ka tur ir grāmatas? Varbūt. Visai iespējams.
Atmosfēra. Tur nostrādā atmosfēra. Cilvēki, kas tur apgrozās, šķiet nekad nesteidzas. Lēnām malko izvēlēto tēju. [ieteikto - arī vakardien omulīgajās telpās bija sastopams vīrieškārtas cilvēks, kas ideāli prata ik vienam interesentam pastāstīt par tējas dzeršanas metodēm, to sastāvu. Viņš tiešām izskatās tāds, kas zina vairāk par tēju, [ne tik cik parasti mirstīgie, kam tēja atšķiras tikai ar smaržu, garšu un paciņām vai lapiņām]. Tā matu bize tumšā jo tumšā krāsā kā zobens krīt pār muguru. Un krāsainais lakatiņš ap kaklu - īsti nav pielietojuma kamdēļ tas vispār tur ir, bet iederas, bet izceļas un padara tēlu vizuāli pievilcīgu apkārtējo skatienam. Tumšas krāsas žakete un bikses viegli pelēcīgā tonī. Garš, izstīdzējis un neatvairāms. Patīkama personība, visnotaļ patīkama un neaizmirstama.
Perkusiju instruments no īstas ādas snauž uz palodzes. Papīra lukturīši, kas dod prātam un sirdij tik ļoti nepieciešamo gaismu. Dzīvības gaismu. Elpas piepildījumu. Krāsainie segu fragmenti [netīk man šis vārds - tepiķis - nu netīk, kauč' sit mani nost, iekal važās, piesaitē sārta stabam vai dari jebko ar manu pasaulīgo miesu, tāpat nepatiks] Krāsu pārbagātība, kas savā starpā kaujas uz nebēdu.
Tējnīcas atmosfēra atgādināja kādēļ tik ļoti mani vilina austrumnieciskā kultūra un kādēļ tā savulaik iemājoja manās telpās. Ne tikai sirds telpās.
Tās ir sajūtas, kuras vārdos ietvert tā pa īstam un detalizēti, būtu mazliet neiespējami. Sajūtas jūt. Izdzīvo. Ik vienā mirklī. Pat šobrīd. It īpaši šobrīd..
Un tēja. Tēja un sarunas. Viena bez otras - neiedomājami. Abas kopā - ideāli.
Jāatzīst, ka, ak! pēc Yerba Mate lietošanas komunikācija uzņēma apgriezienus. ^^ Vai arī, tam nav nekāda sakara un visu noteic cilvēciskais faktors - vieta, cilvēki ar kuriem esi kopā. Dalies savā dzīvē, domās, sapņos. Un runājot par sapņiem. Pilnmēness. Manis sapņotie sapņi vienmēr ir spilgtu emociju pārpildīti. Retu reizi tie mēdz būt pavirši vai nekādi.
Šonakt sapņoju, ka izsaku pārmetumus, ka gultas melnajos palagos ir dikti daudz kaķu spalvu. Es burtiski runāju paceltā balsī un jutu tādu niknumu, ka mani apskaustu pat viss trakotākā fūrija, kuru pat nokaitināt nevajag - dusmīga uz visu cilvēci un pasauli tāpat vien - neba aiz neko darīt - daba tāda. Neizmainīsi taču. Nevajag jau arī, tici man..
Un rooibos melleņu pīrāga tēja bija kaut kas fenomenāls. It kā es ēstu tēju.
Lūpas pēc melleņu pīrāga. ^^
Pielavās mizantropijas lēkmes. Atkal. Likās, ka esmu veiksmīgi tām tikusi pāri.. Nekā.
Bet pieņemu, ka tas ir tādēļ, ka šodien nācās pabūt bankā - konsultācijas nolūkos. [kā man vismaz no sākuma tika pateikts, beigās tas izvērtās par komunikācijas formu divās valodās, par ko es īsti sajūsmā nebiju - nekas, ja Oksana kā sieviete likās patīkama un nesaprata ne vārda ko es teicu viņai viņas dzimtajā valodā]
- Smacīgs gaiss. Cilvēki steidzas, gaida kārtas numuru, grūsta viens otru, stumda ar elkoņiem [tas pats bija arī iekš tirdzniecības centra, kur es netiku bijusi informēta, ka sākas tās murgu dienas - tikai cerēju nokļūt vienā no iecienītajām iepirkšanās bodītēm 4. stāvā. Vai manu dieniņ, sen nebiju tik ātri pametusi pusratā visu! - un telefona zvans - klausies, vai tu gadījumā neesi 'Stokmanā'? zinot, ka šāda vieda vietas noteikti tiek apmeklētas - neko neglāba, atrast vajadzīgo cilvēku tajā ''cilvēku izgāztuvē'', likās bezjēdzīgi]
Vienā no galvaspilsētas tuneļiem dziedāja Mārtiņš. Skaisti. Atkal par savām ūdensrozēm. ''Bet viņas jau muļķes..'' - tieši man ejot garām, skan viņa melodiskā balss. Izdzied visu savu sāpi.
Kādā citā tunelī ģitāras akordi vienlīdz labi sadzīvoja ar dūdām.
Un nevainojiet rudeni, mani mīļie, nevainojiet lūdzu pie drūmajām domām un mazlietiņās tuvojošajai nomāktībai. Viņš vienkārši ir. Dzeltensarkano lapu tēlos. Pliekanajos koku zaros. Draudīgajos mākoņos, kas tūlīt, tūlīt atnesīs lietu uz savas mīļās sejas. Apmākušajā dienā. Drēgnajos vakaros. Viņš ir, bet nevainojiet. Viņam ir jābūt. Kaut vai tā iemesla labad, ka nevar vienmēr būt tikai labi. Labi nevar būt vienmēr. Pasaulē viss iekārtots uz kompromisu un paralēles principa. Diemžēl vai par laimi.
Vakarvakars tējnīcā, [tā kura atrodama Uz Miera Ielas] bija burvīgs. Jāatzīst, ka vienmēr esmu mazliet spārnos, kad runa iet par šo tējas dzeršanas, baudīšanas vietu. [vispār esmu sajūsmā, ja runa iet par tēju!] Bet varbūt tamdēļ, ka tur ir grāmatas? Varbūt. Visai iespējams.
Atmosfēra. Tur nostrādā atmosfēra. Cilvēki, kas tur apgrozās, šķiet nekad nesteidzas. Lēnām malko izvēlēto tēju. [ieteikto - arī vakardien omulīgajās telpās bija sastopams vīrieškārtas cilvēks, kas ideāli prata ik vienam interesentam pastāstīt par tējas dzeršanas metodēm, to sastāvu. Viņš tiešām izskatās tāds, kas zina vairāk par tēju, [ne tik cik parasti mirstīgie, kam tēja atšķiras tikai ar smaržu, garšu un paciņām vai lapiņām]. Tā matu bize tumšā jo tumšā krāsā kā zobens krīt pār muguru. Un krāsainais lakatiņš ap kaklu - īsti nav pielietojuma kamdēļ tas vispār tur ir, bet iederas, bet izceļas un padara tēlu vizuāli pievilcīgu apkārtējo skatienam. Tumšas krāsas žakete un bikses viegli pelēcīgā tonī. Garš, izstīdzējis un neatvairāms. Patīkama personība, visnotaļ patīkama un neaizmirstama.
Perkusiju instruments no īstas ādas snauž uz palodzes. Papīra lukturīši, kas dod prātam un sirdij tik ļoti nepieciešamo gaismu. Dzīvības gaismu. Elpas piepildījumu. Krāsainie segu fragmenti [netīk man šis vārds - tepiķis - nu netīk, kauč' sit mani nost, iekal važās, piesaitē sārta stabam vai dari jebko ar manu pasaulīgo miesu, tāpat nepatiks] Krāsu pārbagātība, kas savā starpā kaujas uz nebēdu.
Tējnīcas atmosfēra atgādināja kādēļ tik ļoti mani vilina austrumnieciskā kultūra un kādēļ tā savulaik iemājoja manās telpās. Ne tikai sirds telpās.
Tās ir sajūtas, kuras vārdos ietvert tā pa īstam un detalizēti, būtu mazliet neiespējami. Sajūtas jūt. Izdzīvo. Ik vienā mirklī. Pat šobrīd. It īpaši šobrīd..
Un tēja. Tēja un sarunas. Viena bez otras - neiedomājami. Abas kopā - ideāli.
Jāatzīst, ka, ak! pēc Yerba Mate lietošanas komunikācija uzņēma apgriezienus. ^^ Vai arī, tam nav nekāda sakara un visu noteic cilvēciskais faktors - vieta, cilvēki ar kuriem esi kopā. Dalies savā dzīvē, domās, sapņos. Un runājot par sapņiem. Pilnmēness. Manis sapņotie sapņi vienmēr ir spilgtu emociju pārpildīti. Retu reizi tie mēdz būt pavirši vai nekādi.
Šonakt sapņoju, ka izsaku pārmetumus, ka gultas melnajos palagos ir dikti daudz kaķu spalvu. Es burtiski runāju paceltā balsī un jutu tādu niknumu, ka mani apskaustu pat viss trakotākā fūrija, kuru pat nokaitināt nevajag - dusmīga uz visu cilvēci un pasauli tāpat vien - neba aiz neko darīt - daba tāda. Neizmainīsi taču. Nevajag jau arī, tici man..
Un rooibos melleņu pīrāga tēja bija kaut kas fenomenāls. It kā es ēstu tēju.
Lūpas pēc melleņu pīrāga. ^^
Pielavās mizantropijas lēkmes. Atkal. Likās, ka esmu veiksmīgi tām tikusi pāri.. Nekā.
Bet pieņemu, ka tas ir tādēļ, ka šodien nācās pabūt bankā - konsultācijas nolūkos. [kā man vismaz no sākuma tika pateikts, beigās tas izvērtās par komunikācijas formu divās valodās, par ko es īsti sajūsmā nebiju - nekas, ja Oksana kā sieviete likās patīkama un nesaprata ne vārda ko es teicu viņai viņas dzimtajā valodā]
- Smacīgs gaiss. Cilvēki steidzas, gaida kārtas numuru, grūsta viens otru, stumda ar elkoņiem [tas pats bija arī iekš tirdzniecības centra, kur es netiku bijusi informēta, ka sākas tās murgu dienas - tikai cerēju nokļūt vienā no iecienītajām iepirkšanās bodītēm 4. stāvā. Vai manu dieniņ, sen nebiju tik ātri pametusi pusratā visu! - un telefona zvans - klausies, vai tu gadījumā neesi 'Stokmanā'? zinot, ka šāda vieda vietas noteikti tiek apmeklētas - neko neglāba, atrast vajadzīgo cilvēku tajā ''cilvēku izgāztuvē'', likās bezjēdzīgi]
Vienā no galvaspilsētas tuneļiem dziedāja Mārtiņš. Skaisti. Atkal par savām ūdensrozēm. ''Bet viņas jau muļķes..'' - tieši man ejot garām, skan viņa melodiskā balss. Izdzied visu savu sāpi.
Kādā citā tunelī ģitāras akordi vienlīdz labi sadzīvoja ar dūdām.