Mellenite raksta...

Sveiciens Latvijas īpašajā dienā!

Man patīk cept gaļu, jo tajā brīdī nav jādomā, nav jāskrien, nav jācenšas neaizmigt, nav jāstreso, nav jālasa. Brīvība pie plīts. :D

Būs, būs! Es lidošu!

No visām tām dienām, ko pavadīju viena, tukša, kad telefonā neatskan neviena vērtīga ziņa, šajā dienā, kad man beidzot bija kaut kas, ko darīt, es nokavēju svarīgus zvanus, nokavēju brīdi.
Gribas vnk sašķīst tūkstoš gabaliņos...

Manis pēc var arī negulēt.
Tikai tā sajūta pēc mazgulētas nakts, ka pat pakustēties nav iespējams, ir pretīga.

Viens neizpratnē, dusmās, aizvainojumā vaicā, kāpēc tu esi vai neesi tāds.
Viens lūkojas pretī ar ieplestām apbrīnas acīm un vaicā, kā tu spēj to vai ko citu.

Dzīves, citu vai paša cilvēka pretrunas?


Atklāju, ka viena kolēģe ir katoliete. Uz brīdi sajutu kaut kādu vienojošo saikni starp viņu un mani, kaut katoļticība mani nesaista. Sarunājām doties kādā piedzīvojumā, kad skolā paliks vieglāk. :)

Šodien sāku cīņu ar savu depresiju, nomākumu un visu pārējo, kas no tā izriet. Bla, bla, hroniskas grūtības dzīvē. Nezinu, kā man vienai tas izdosies, jo līdzšinējie mēģinājumi acīmredzot bijuši īslaicīgi. Vai arī uzlabojumus dzīvē nekad nav par maz. Negribu nevienu tajā iejaukt. Man ļoti sāp, ka nodaru pāri vismīļākajam cilvēkam (lūdzu, piedod par to), ģimenei.
Tā, pateicu to skaļi.

Ikdienas steiga dzen izmisumā.
Ir tik grūti izrauties uz visām pusēm, visu uztvert, pagūt vai vienkārši spēt. Loģiski, ka veselības problēmas lielā mērā rodas galvā.
Meklēšu citu pieeju, stratēģiju. Vai arī vienkārši turpināšu, jo jūtu pareizā ceļa esamību. Teorētiski.
Sajūta, ka dzīve notiek - nevis eksistē.

Ļoti nožēloju savu muļķīgo rīcību vakar, kad neuzklausīju ko svarīgu, ka aizgriezu muguru. Man vajadzēja pieiet klāt, apskaut, būt vienkārši blakus. Domāju par to, kāpēc neiedomājos lietas no cita skatpunkta. Vienkārši nesanāk. Kaut kāds bloks un par daudz sava ego. Tā turpmāk nevar.
Piedod man...

Šis rudens ir citādāks. Daudz saulainu dienu, bet ir auksts. Lietus sezona izpaliek. Nu, bet vismaz saule mazina vasaras aiziešanas drūmo piegaršu.

Skolā daudz jaunu lietu. Nav jau tā, ka pilnīgi no nulles jāsāk itin viss, bet tomēr - viens ir dzirdēt/zināt aptuveni, bet otrs - precīzi un bez kļūdīšanās.

Esmu sastapusi kādu.

Šobrīd atkopjos no rinīta, bronhīta un vēl vidussauss iekaisuma. Bija crazy divas nedēļas ar temperatūru, klepu, iesnām, spaiņgalvu, stresu un vēl pilnai laimei citas problēmas. Ceru izārstēt vēl kko, ja kas tāds arī ir, piemēram, kaklā, dzerot ab.

Phū, vismaz spēki un lidojums atgriežas. :)

Un viņa skrien, īpaši neievelkot elpu. Kad viņa apstājas, lai ievilktu elpu, gaisa pietrūkst, tas ir auksts. Viņa sāk skriet atkal. Varbūt apstāšanās liek paraudzīties uz ceļu, liek rast domas, atziņas. Bet skrienot jāskatās, vai zem kājām nepagadīsies kaut kas, uz kā paklupt vai aizķerties. Un zari var sisties sejā, krūtīs, bet tas jau nav pietiekams šķērslis, lai apstātos.

Un kad viņa apstājas, palūkojas apkārt...
Ir cita vieta, laiks.
Ir noskriets daudz.
Bet cik gan ceļā ir samīts.

Piedzīvoti veselības sarežģījumi, mazgulētas naktis, studiju jaukumi, piemēram, būšana operāciju blokā, nosalšana, velo, daudz un laba dziedāšana gan korī, gan ar draugiem, apēsta torte par godu mammītei, braukts sēņot un daudz staigāts pa mežiem. Lieliski, teikšu. ^_^

Ja neskatās uz sliktumiem, tad labās lietas dod iepriecinājumu. Un pamatīgāko! :)

Sērfojam rudenī.

Aizvadīju lieliskas brīvdienas - gandrīz esot ārpus mājas visu laiku. Kaut arī ārā ir auksts un nemīlīgs laiks. :) Pietiek ar siltu vilnas džemperi (laikam tikai 80% apmērā, jo visus 100% ir grūti izciest uz ādas), vilnas zeķēm un smaidu. Jā, smaids silda. Un nosalis degungals ir mazs nieks.

Arvien atrodu sevī nedaudzas druskas no prieka atomelektrostacijas, jo tā ^_^ sajūta arvien atgriežas, ja tikai viņu tā mīlīgi piesauc un paaicina. Varbūt mums tiešām jau no dabas ir dots viss - skumjas, prieks, naids un labestība - jautājums, cik no tā visa pieļaujam, atļaujam, izlaižam pasaulē, dodam sev un citiem.

Visiem prieku!

Tātad diena pagāja braucot, skrienot pa Gaiļezeru un tā arī neko neizdarot. :D

Man patīk šī sistēma.

Drīz jau skola, nu, universitāte.
:) Kā laiks skrien. Un būs daudz jaunu lietu!
Pat nedaudz gaidu to visu, jo man patīk. Lai arī ir grūti. ^_^

Dar' man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt,
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas!

Vakar berzu velosipēdu. Lielākā netīrība sākās pie ķēdes, un tas vairs nebija jautri, jo viss, kas tai pieskārās, kļuva melns. :) Tas notika benzīntankā, kur mani tīksmīgi aplūkoja vairāki garāmbraucoši šoferi.
Vairs nemazgāšu riteni pati. Varbūt.

Izlasīju tik patiesus vārdus.
Cilvēks otram var iedot tik mīlestības, cik viņam ir - ne vairāk.
Un cilvēks nevar dot, kā viņam nemaz nav.

Atradu disku, kas reiz bija ļoti jauka un mīļa dāvana (un tik sentimentāls notikums bija to atrast pēc tik ilga laika), ar video materiāliem par dabu. :) Ļāvos iegrimt.
Eh, bez zaļuma ikdienā ir ļoti, ļoti grūti... Mokoši.

Telefons uzvedas dīvaini un pat varētu teikt, ka neprognozējami. Citreiz tā darbība izdziest vienas dienas laikā, bet citreiz šis velk pat nedēļu. Sliktākais ir tas, ka nav iespējams paredzēt, kā nu būs šoreiz (kas noderētu kaut vai vienas dienas pasākumos, jo nav jauki, ja pēkšņi paliec bez sakariem tieši tad, kad to visvairāk vajag). Tātad jau ir apritējusi nedēļa. Kāpēc tad, kad devos wild braucienos bez variantiem atjaunot telefonīša iespējas būt fonkcionālam, parasti šis nobeidzās jau otrajā dienā...

Kad beidzot beigsies šis neciešami karstais laiks?!

Šodien laikam būtu jāsatiek radinieks, kas nav redzēts n gadus, jo cilvēks bija Krievijā un ASV. Un nav pat bēres, kad parasti satiekam savus rada gabalus... Mamma šaubās par vēlmi tikties, bet pati sev jautā, kad nu būs nākamā reize, kad šo cilvēku būs iespēja satikt. Laikam viņas domas mainās ik brīdi.

Runāju ar cilvēku, kas visas sarunas laikā nemitīgi veica uzbraucienus. Un kad palūdzu uz brīdi to nedarīt, lai beidzot varētu pabeigt savu sakāmo, no kura ir jēga tikai tad, ja tas tiek pateikts vienā gabalā (nevis ik brīdi tiek pātraukts ar uzbraucienu), cilvēks vienkārši apklusa.

Jautājums ir - kāpēc cilvēki neklausās viens otrā? Vai tagd ir "normāli" pateikt domu vienā vai divos teikumā (jo citus teikumus vienkārši nav iespējams pateikt, pirms kāds jau nav iejaucies)?

Šodien bija dīvains negaiss (ne visu laiku tā) - zibeņo, dārd, bet mākoņu gandrīz nekādu. Tāda kā dūmaka pie debess juma. Nu varbūt tas tā izskatījās tikai no mana loga augstu virs zemes, jo ar slapjiem matiem negribēju iet ārā.

Vispār šis ir mans pirmais ieraksts te. :) Iespējams, tas viss kaut kad drīz tiks izdzēsts, bet pagaidām lai jau ir.

Skan "I feel lonely" (nav ne jausmas, kas to izpilda & ko šī te dziesma dara manā kompī), bet dziesma šķiet mēreni pozitīva. :D