Mellenite raksta...

Un viņa skrien, īpaši neievelkot elpu. Kad viņa apstājas, lai ievilktu elpu, gaisa pietrūkst, tas ir auksts. Viņa sāk skriet atkal. Varbūt apstāšanās liek paraudzīties uz ceļu, liek rast domas, atziņas. Bet skrienot jāskatās, vai zem kājām nepagadīsies kaut kas, uz kā paklupt vai aizķerties. Un zari var sisties sejā, krūtīs, bet tas jau nav pietiekams šķērslis, lai apstātos.

Un kad viņa apstājas, palūkojas apkārt...
Ir cita vieta, laiks.
Ir noskriets daudz.
Bet cik gan ceļā ir samīts.