Mellenite raksta...

Viens neizpratnē, dusmās, aizvainojumā vaicā, kāpēc tu esi vai neesi tāds.
Viens lūkojas pretī ar ieplestām apbrīnas acīm un vaicā, kā tu spēj to vai ko citu.

Dzīves, citu vai paša cilvēka pretrunas?


Atklāju, ka viena kolēģe ir katoliete. Uz brīdi sajutu kaut kādu vienojošo saikni starp viņu un mani, kaut katoļticība mani nesaista. Sarunājām doties kādā piedzīvojumā, kad skolā paliks vieglāk. :)

Šodien sāku cīņu ar savu depresiju, nomākumu un visu pārējo, kas no tā izriet. Bla, bla, hroniskas grūtības dzīvē. Nezinu, kā man vienai tas izdosies, jo līdzšinējie mēģinājumi acīmredzot bijuši īslaicīgi. Vai arī uzlabojumus dzīvē nekad nav par maz. Negribu nevienu tajā iejaukt. Man ļoti sāp, ka nodaru pāri vismīļākajam cilvēkam (lūdzu, piedod par to), ģimenei.
Tā, pateicu to skaļi.