Mellenite raksta...

Ikdienas steiga dzen izmisumā.
Ir tik grūti izrauties uz visām pusēm, visu uztvert, pagūt vai vienkārši spēt. Loģiski, ka veselības problēmas lielā mērā rodas galvā.
Meklēšu citu pieeju, stratēģiju. Vai arī vienkārši turpināšu, jo jūtu pareizā ceļa esamību. Teorētiski.
Sajūta, ka dzīve notiek - nevis eksistē.

Ļoti nožēloju savu muļķīgo rīcību vakar, kad neuzklausīju ko svarīgu, ka aizgriezu muguru. Man vajadzēja pieiet klāt, apskaut, būt vienkārši blakus. Domāju par to, kāpēc neiedomājos lietas no cita skatpunkta. Vienkārši nesanāk. Kaut kāds bloks un par daudz sava ego. Tā turpmāk nevar.
Piedod man...

Šis rudens ir citādāks. Daudz saulainu dienu, bet ir auksts. Lietus sezona izpaliek. Nu, bet vismaz saule mazina vasaras aiziešanas drūmo piegaršu.