AERODROMS

uz pāris sekundēm laiks apstājās un vienu mirkli mēs tur bijām divi vien.
mirklis bija īss.
nekad agrāk savā neilgajā mūžā man nav bijis tik grūti kādu atstāt. pagriezties un aiziet.
cilvēki rindā droši vien skatījās, bet who cares, viņi diezgan tādus skatus ir redzējuši. bet tā kā es esmu liela un stipra meitene, divarpus mēneši paies ātri, jo laiku kavēs referāti un pasniedzēji neļaus atvilkt elpu. neforši, bet, dzīve nesastāv no izklaidēm vien (diemžēl, suka, bļe).

anyway es tagad gribu nerunāt, daudz šņabja, cigaretes un kādu cilvēku, kam mazliet pačīkstēt uz pleca.

nepavisam nav viegli

izstaigāju šodien mežciemu un mēs tur kājām gājām, un vispār stilīgi. sarkanā krusta un sportistu kojās ir labākas par tām, kurās pavadīju gadu savas dzīves.
daudz svaiga gaisa, bļe.
un pēdējie autobusi dragā pa Rīgas ielām kā pašnāvnieki.

sen nebija dzerts kojās. eh, vecā labā Teika un vecais labais veikaliņš Krustabaznīcas ielā. protams, ziņa par alkoholu no aknām līdz smadzenēm nenonāca, lai kā arī centos.
well, sucks to be me - ne es spēju apturēt laiku, ne aiz savām dzīves sāpītēm piedzerties.
vēl nedēļa.
negribās pamosties, bet kursa darbiņi un referātu rindas jau skatās uz mani un ļauni smaida.

pārsteidz aknas - iedzer ūdeni!

''Cilvēkiem, kam asinsradinieku vidū ir novērota šizofrēnija, biežāk mēdz būt tā sauktā vieglā ievainojamība (ekstravagantas dīvainības un uzskati vairākās paaudzēs). Un tā savukārt rada 3 – 5 reizes augstāku risku saslimt ar šizofrēniju vai veicināt atsevišķus šo slimību attīstību provocējošus faktorus.
Neparasts ir atklājums, ka cilvēki, kam diagnosticēta šizofrēnija, vismaz ziemeļu puslodē biežāk ir dzimuši ziemā vai pavasarī. (..)''

divi gadījumi, ou jā. un pavasaris lol.
žēl tikai, ka tie nav gluži tie tuvākie asinsradinieki :D

bezmiegs diez nav šizofrēnijas pazīme? hah, labi tā ir melnas tējas pazīme. es sākšu ienīst pirmdienas. lekcijas, bļe. brutāli. noslīkt referātos nav tā vieglākā nāve un pasniedzēji ir nežēlīgi. un šoreiz BŪS jāsāk mācīties.

es šodien pagatavoju ēst. pusdienas. (kas ir liels sasniegums, jo es nemāku un man nepatīk to darīt) un tās nebija ne maizītes, ne arī cepti/vārīti kartupeļi or rīsi&stuff.
rezultāts bija ēdams un par brīnumu garšīgs, un pat izskatījās labi :D
prieks, kur tu rodies. tagad tikai turpināt tādā pašā garā.

bet īstenībā septītais.
sajūta kā pirmajā skolas dienā un vispār VFF atgriezties kā mājās.
toties liekas ka pirmā kursa pirmā diena bijusi tikai vakar, kaut nu jau sākas pēdējais trešais. noslēgums.

man ir jauna istabas biedrenīte wīi

ha ha visiem, kam no rīta jādodas uz skolu. par laimi LU sāks tikai septītajā.

bet bļēē, viss cauri ir vasara. šodien parkā bija sakritušas dzeltenas lapas un vispār nu jau ir septembris. difficult not to feel a little bit disappointed par faktu. trīs faking labi pavadīti mēneši. liekas, vislabākā kopš laikiem, kad vēl negāju skolā un pavadīju vasaras spēlējoties vecmāmiņas dārzā, ēdot senča no Rīgas atvestās melones.
bija viss - saule, siltums, pludmale, viļņi, pasākumi, draugi, mīlestība, muļķības, teltis, piedzeršanās, piedzīvojumi, vilcieni, prieks un pozitīvas emocijas.

vēl tikai gribās kādu rudenīgi saulainu atvasaras dienu, apgulties pļavā vai dārzā zālē starp sakritušiem āboliem un vienkārši skatīties debesīs. ēst plūmes un sacensties kauliņu spļaušanā. vēl kādu reizi lielajos viļņos. apstādināt laiku uz brīdi. un vēl mazliet.

10 rītā, es, protams, vēl guļu, kad ierodas māte palīdzēt sakārtot mantas. mazā labā māsa sen jau ir augšā (kā gan savādāk). un tad seko lielākais LOL ko pēdējā laikā man nācies dzirdēt: māte apstājas pie manas gultas un sāk braukt virsū - celies augšā, atkal laikam visu nakti esi apkārt blandījusies, neko citu jau nedari..es pateikšu Jānim, ka tu pa naktīm vazājies apkārt!
bļe, vecāki reizēm ir smieklīgi.

vispirms atveda mēbeles. daudz mēbeļu un visādu krāmu, kurus tāpat varēs mest ārā. lielākā istaba izskatās pēc noliktavas šobrīd. toties nu ir ledusskapis un otrs dīvāns sievai :D
protams, neilgi pēc pusnakts deva ziņu daži kādu laiku neredzēti draudziņi ar aicinājumu doties vecrīgas virzienā tb uz frančiem. naudas ne santīma, bet šie neatlaidīgi un miegs ar nenāca, tāpēc aizgāju. frančos daudz cilvēku un viens vecītis pēc 60, izskatījās pēc bomzīša, bet uzvedās kā padsmitgadnieks priecīgi dejojot, lēkājot un grozoties apkārt xD viņš vienam no mums vēlāk mēģināja iesmērēt pusapēstu ķiploku grauzdiņu lol fag, nezinu kādēļ, bet smieklīgi anyway. kaut kāds čalītis vārdā Ziedonis (lai nu tas būtu īstais vārds who cares) vairākas reizes centās mani uzaicināt pusdienās un pēc tam vakariņās. lai gan man garšo paēst, viņam nesanāca. nākamais kadrs bija melnajā kaķī spēlējot biljardu un mētājot šautriņas utt līdz attapos kaut kādā stilīgā vietā dzerot asiņainās mērijas un socializējoties ar interesantiem cilvēkiem. lielisks panākums gan jau.
btw manas aknas kļūst aizvien stilīgākas, jo pēc visiem šīs nakts dzērieniem, sajūta joprojām ir tāda pati kā vakara sākumā. nu varbūt tikai mazliet miegaināka.
ir 7 rītā un es gribu gulēt, jo 10 it kā jāceļās vai arī māte pamodinās, kas noteikti nav tas labākais variants.
un vispār man galvā skan dziesma, kura ir ļoti lipīga un man patīk, bet neatceros ne nosaukumu, ne arī izpildītāju. ja kāds man spētu to darīt zināmu, tad parādā nepaliktu, tikai problēma tā, ka es nemāku nodziedāt melodiju un tādēļ neviens nespēs palīdzēt. žēl gan.

tie nebūs ne mandarīni, ne arbūzi, ne arī vīnogas.
ballītes beigsies ar rudeni. ir mērķis, ir plāns, ir skaidrība.

es zinu, ko gribu un es zinu, kas man jāizdara, lai viss izdotos.

Jā, es mīlu klubus.
Nebiju tajā iestādē bijusi visu vasaru, bet nu nācās aizvest meiteni no mazpilsētas uz ''afigenna stilīgo'' Rīgas klubu. Jā, atzīšos grēkā, man patīk tresīties utt dejot, bet tik bieži to vietu neapmeklēju, lai tas sāktu kaitēt veselībai, apdraudēt veselo saprātu vai vismaz dzīvību. Un bez vīrieša pie sāniem vai meiteņu kompānijas man vispār nepatīk šādās vietās uzturēties (iemesls sekos stāsta turpinājumā, kas nebūs ne ļoti svarīgs, ne izklaidējošs un vispār nevienam īsti neinteresējošs, izņemot, protams, iesaistītās pesonas tb mani). Tā kā konkrētais vīrietis šādas vietas neatzīst (un droši vien uzskata par ļaunuma sakni utt un tā bez gala) UN tā kā meiteņu kompāniju sastādīja viena pati meitene, protams, man garlaicīgi nebija. Par to, lai man nebūtu garlaicīgi, parūpējās dažnedažādi subjekti (es ceru, ka viņiem visiem būs cūku gripa vai vismaz vēzis). UN tāpēc, ka es parasti izvēlos smadzenes nogalinošo tehno troksni nevis visus tos r'n'b reperus vai sazin ko vēl, kas citās zālēs skan. Jo pie tā trokšņa ir lielāka telpa un mazāk cilvēku (nez kāpēc gan :D). Whatever.
Tātad. Es dejoju pie kaut kāda brainfucking trokšņa, līdz vienā brīdī attopos solārijpediņu ielenkumā un pēkšņi sajūta ir kā praidā. Labi, atkratos no wannabe pediņiem, aizeju apsēsties. A tur kaut kāds vīrietis labākajos gados uzreiz klāt ''oh you're so beautiful bla bla bla, what are you doing tonight?''. Nu nezinu gan, ko klubā var darīt lol fag. Šis neatlaidīgs ''maybe you wanna come with me and my friends bla bla bla, drink and stuff somewhere bla bla bla''. Es pasaku, ka dejošu kamēr nokritīšu uz grīdas un nomiršu. Šis aizvācas. Aizeju atpakaļ uz zāli, padejoju kādas 5 vai 10 minūtes uzreiz apkārt jūtami pietuvojas vairāki ārzemnieciska paskata subjekti. Grozies uz kuru pusi gribi, visur pretī. Rodas vēlme nogalināt vai vismaz uzsākt maziņu genocīdu. Planēju apkārt pa zāli, šie pakaļ. Nenormāli stilīgi, bļe. Tam visam pievienojas kaut kāds maza auguma lohs ar dīvainām kustībām, atpalikušu skatienu un vispār skats pēc fucking retard. Un viņš vislaik turēja rokas tā jocīgi uz priekšu, kā totāli atpalicis. Protams, ka šis garīgais idiots, man sekoja pa visu zāli, visu laiku turēdamies metra pusotra attālumā, līdz saņēma ''ej nomirsti stūrī'' skatienu un pazuda. Varbūt paklausīja. Ak un nedrīkst taču aizmirst tos dažus, kas aprobežojās vienkārši ar ''come to my hotel'' vai ''ahh mmm siekalas līdz grīdai'' skatieniem.
Dejot ir forši un šad, tad tur aiziet var, bet blakusefekti ir traucējoši un apnicīgi, un liek ienīst visu cilvēci :D

Bļe, man sāp kājas un atpakaļ no turienes es nācu, nesot savas princešu kurpes rokās.

time is running out

no sarkaniem uz ļoti tumši brūniem. visas matukrāsas melo, ka es jums saku.
šķiet, ka kopš brīža, kad pirmoreiz nokrāsoju brūnos, esmu izmēģinājusi visas iespējamās variācijas par un ap brunetes tēmu.
a šitie ir diezgan forši.

do what makes you happy, not what makes you feel like you're happy.

11 dienu laikā tā kārtīgi (kā visi normālie cilvēki) mājās esmu gulējusi tikai divas vai trīs naktis. sīkās joprojām ir te un uzvedās tikpat tizli, bet, par laimi, no vienas vismaz tikšu vaļā. nogurums. pēc visiem šitiem party all night long un būšanām visur kaut kur apkārt, šovakar visi tiek saudzīgi pasūtīti pāris mājas tālāk.

pirms divām dienām 8 no rīta ejot uz Salaspils autobusu es sajutu rudeni. vai arī vienkārši bija pārāk agrs. tāds vēsi saulains augusta rīts, kas atgādina par to ka vasarai pamazām jābeidzas. es nezinu kāpēc, bet man rudens vienmēr asociējies ar sarkaniem āboliem uz zilu debesu fona no padomju laiku dārzkopības grāmatām. kaut kādas bērnības traumas laikam :D agrie, vēsie, bet saulainie rīti, migla, sarkanas plūmes un zemē nokritušu ābolu smarža. vakari, kuros ātri paliek tumšs. skaisti un tajā pašā laikā..
vēl dažas nedēļas.

bet tā laikam bija augusta vakara romaņķika ar dzeltenajām saulespuķēm, vilcieniem un dzelzsceļa sliedēm. kā tādā kinofilmā un vēl mazliet vairāk.
dienas un naktis, mirkļi un minūtes. pasaulei pēkšņi ir spilgtākas krāsas un vasarai cita smarža (jā, jā laikam nav labi ar mani un nākamreiz runa būs par brutālu piedzeršanos kādā no vecrīgas bāriem, lai neviens nepadomā, ka pēkšņi esmu galvu saspiedusi vai tamlīdzīgi :D)

man ir tikai viena vēlēšanās. viena vienīga vēlēšanās un cerība, ka tas nav prasīts par daudz.

sāksim ar to, ka ceturtdienas pārsteigums izdevās. un pavisam neplānota nakts teltī uz lauka ar ugunskuru, apdegušiem kartupeļiem un krītošām zvaigznēm. romaņķika, ziniet.
piektdienas gājiens uz vecrīgu apstājās burvīgā dzīvoklī ar kolosāliem cilvēkiem, kaķi vārdā Reksis, krievu šņabi un Kino mūziku. kaut kā forši.
manu dzīvokli joprojām ir okupējušas 17gadīgās. un, protams, mazajām meitenēm Rīgā obligāti vajagot aiziet uz ''kaut kādu foršu vietu''. nu ko, labā vecākā māsa (šajā gadījumā es) ņem un nopērk meitenītēm šampanieti (kas tiek ātri izdzerts parkā) un vakars var sākties. to, ka viņas no pusotras šampanieša pudeles paliks ''pārāk jautras'', es, protams, neiedomājos. tālāk sekoja virkne visādu smieklīgu jautājumu ar paskaidrojumu - ''tu tikai nesmejies par mums, mēs vienmēr visiem to jautājam, kad esam piedzērušās'' (uzsvars uz pēdējo vārdu). ja no smiekliem paildzinās dzīve, tad pēc vakarvakara man viņa, liekas, būs paildzinājusies vismaz trīs reizes. aizvedu ''bērnus'' uz Rock in Riga, iztērēju 2ls par alu, lai varētu tur sēdēt un vērot kā šīs abas priecājas par visu ''aaa te ir tik forši aa'' un mēģina komunicēt ar visiem pēc kārtas. lol fag. tad, kur gadījies, kur ne, no tukša gaisa un parkā dzertā šampanieša māsas draudzenītei uznāca manāms sagurums un viņa bija jāved mājās. vēlreiz lol fag.
3jos naktī bērniņi bija nolikti gulēt un mans vakars varēja turpināties ļeņingradā, frančos un visādās citās vecrīgas iestādēs. tā pa smuko. kā jau parasti vecrīgā.

p.s. viņas ir ne tikai okopējušas manu istabu, bet arī visu pārkārtojušas un visur sabāzušas savas mantas (manējās atrodas kaudzē istabas stūrī apsegtas ar palagu, jā vai nav burvīgi). btw daļu savu mantu šajā brīnišķīgajā kārtībā es nemaz nevaru atrast. manas uz krēsla noliktās (nevis nomestās) drēbes uzreiz tiek kaut kur nobāztas, mans kosmētikas&stuff maiss vēl no ventspils brauciena neizkrāmēts uz galda stāvēt nevar, nē kur nu ārprāts tad taču būs tik piekrāmēts aaaa šausmas. a izkrāmēt viņu nav kur, jo plaukts ir aizkrāmēts ar viņu mantām. ak jā un māsa MAZGĀ GRĪDU, ik pēc pāris dienām - ak šausmas, te taču tik putekļains ātri paliek aaaa. BĻE es neteikšu skaļi, bet man besī (no way). piedevām visam es guļu uz matrača (jo bērni taču ir divi un manā gultā ir vairāk vietas). okei, par matraci vairāk mazāk pofig, ja vien nebūtu visas manas mantas nebūtu sabāztas hvz kur un man savā dzīvoklī nebūtu jājūtas kā ciemiņam. damn bitches give me back my space.
varētu kaut kur aizlaist uz vairākām dienām, bet man liekas es atkal aizraušos un pazudīšu uz kādu nedēļu.

p.p.s kaut gan gribētos tādu nelielu roadtripu ar riteņiem vai stopiem un teltīm kaut kur nekurienē.
un kā vēl gribētos.

tik mežonīgi viļņi Ventspils pludmalē sen nebija bijuši. un tik silts ūdens arī ne.
viļņi, kas sitas pāri galvai un izrauj pamatu zem kājām. viens pēc otra, tu nepaspēj ievilkt elpu, kad tevi mēģina noslīcināt nākamais.
un baiļu nebija.
tās citas ir stiprākas par visu pārējo. bailes un neziņa, kas beigsies vai nu labi, vai slikti.
tikai nejautājiet neko. pastāv jau arī iespēja, ka viss ir kārtībā.