AERODROMS

pirmo reizi pēc ilgiem laikam man šajā pilsētā patīk. visu laiku kaut kas notiek. pamosties, aizej uz jūru vai tamlīdzīgi, atnāc mājās paēd/atpūties/stuff un atkal kaut kur tālāk. vasara. kapitāli.
ūdens, viļņi, naktis pie jūras, alus, cilvēki, pastaigas un vēl, un vēl.

un vēl man ir baigā ideja galvā. nothing special. vnk vajag tā, lai ir jautrāk. a tā prosta vnk aiziet&stuff.. nē, vajag, lai ir action. kaut vai mazliet :D
viņi teica, ka neesot slikta doma un ''tā nebūtu tu, jau kaut ko tādu neizdomātu''.
mazliet muļķīgi, bet arī mazliet forši.
un man patīk muļķības.
kāpēc gan ne.

mājās ir labi.

tā vietā, lai aizbrauktu uz mājām, es attapos frančos. turpinājums bija celsijā - lētajā krīzes bārā ar negaršīgo alu, kuru es nedzēru; space dog, kurā nekas nenotika. viss kā senāk. (jā, es iztērēju tikai 1,35, vai nav burvīgi)
un es atkal nepiedzēros, kaut gan tam vajadzēja notikt. toties esmu gulējusi labi ja 4 stundas, dzērusi alu no bamšļa ar pus-un-nepazīstamiem cilvēkiem un vispār ja tā padomā - bija jautri.
man ir aizdomas, ka tad, kad beidzot aizbraukšu pie senčiem, es palikšu tajā pilsētā vairāk nekā vajadzētu un vienkārši fak jū āl.
kādēļ gan ne.

Jāsāk ietaupīt uz alkoholu'n'stuff jo 20ls tomēr nav 15 kā pirms diviem gadiem.
Viņiem laikam tā Rīga baigi patīk vai kā, ja jau trešo reizi taisās braukt. Un tā, kuru es redzēju&dzirdēju pirmajā rindā piespiesta pie drošības restēm, ar apsargiem, kas lej virsū ūdeni, drausmīgu karstumu un ģībstošiem cilvēkiem tomēr bija tik pozitīva, ka bez šaubīšanās gribu to atkārtot. Jo spēlēja kolosāli.
Galu galā ar viņiem es uzaugu un 8,5 gadi (kuru laikā man viņi joprojām nav apnikuši, lai cik dīvaini tas nebūtu) ir daudz.
Ja vien sīkie ''es zinu trīs dziesmas no jaunā albuma'' ''fanotāji'' nepaspēs izpirkt visas biļetes un ja vien tas nebūs kārtējais preses joks (kaut gan diez vai tvnets, diena, biļešuserviss uc reizē jokotu).
ak jel, ak jel, ak jel, estomērļotiļotigribuuztokoncertu!

un tad četros no rīta, joprojām mokoties ar bezmiegu un visādām domām, nāca atklāsme.

es zinu, kāpēc mēs nestrīdamies un kāpēc mums viss ir tik labi. mums vienkārši ir pārāk maz laika tādām muļķībām.
pārāk maz laika, lai to izniekotu.

tagad es jums nopublicēšu kaut ko, kas jums liks izjust naidu pret dzīvi xD
šis diži brīnišķīgi utml ģeniālais stāsts ir copyrightots by kaut kāda 14 ''emo'' meitene iekš tikpat tizla foruma kā viņa pati. (cerams, ka nevienu neaizvainoju, ha :D)
es nespēju nepadalīties ar jums šajā brīnumā.

karoče kādas mazas (iespējams garīgi atpalikušas) meitenītes ''šaušalīgi drausmīgais'' sapnis:

Sezu es Aluksnes pilssala un tupi lupiju uz skeiteriem. Tad vinji aizbrauc un es palieku viena... Atnak mana labaka draudzene un saka ka Aluksni terorize kada serijveda slepkava. Es nekur negaju jo uztveru to par kkadu joku. Vinja sak uz manis brekt un grabj aiz rokas un velk kaut kur... Es no sakuma protesteju bet tad labpratigi vinjai sekoju. Ejot pa pilsetas centru nevienu nemanija tikai pamestas masinas kuras staveja uz ielas. Talak mes paskiramies un vinja man iespieda rokas aploksni. Es neveru vala jo biju parak soketa ar to kas pie velna notiek.... Kad nonacu pie savas majas vinja bija nodegusi. Man bija soks un gan manu vaigu saka lit asaras... Es centos sazvanit policiju, arstus vienalga ko bet neviens neatbildeja..... Es gaju tuvak majai un pamaniju kermenus... Man jau bija skaidrs ka tie ir mani tuvakie.... Es panemu vistuvak atradushos aso prieksmetu un saku vilkt pa venam.... Asinis un asaras lija bet tomer es centos piezvanit draudzenei. Vinja neatbild. Man pietika es gribeju mirt un skreju uz apes ielu meklet visaugstako jumtu.... Nonacu apes iela. Atradu jumtu. Stavu uz paaugstinajuma un tulit lekshu. Pamaniju aploksni kura bija asinis un slapja... Aploksne atradas nauda nenosakama daudzuma un vestule kura rakstic ka vinja ejot cinities ar serijveida slepkavu tadel ka vinai vairs nav ko zaudet jo tuvakie visi ir mirushi un pedeja esmu palikusi es un tadel lai es neizliekojot savu dzivi un braucot prom no Aluksnes uz visiem laikiem.... Jo visticamak ari vinja mirshot cinoties pret vinju. Nu mana sirds morali saplaisaja tukstos gabalos man saka sapet veders un reiba galva un es nepamaniju pat to ka jau nolecu no jumta. Kad nonacu uz zemes manas acis bija ciet jo es mocijos no sapem, kad atveru acis izradijas ka serijveida slepkava ir mana simpatija... Vinjs uz mani paskatijas un pasmaidija... Mani pedejie vardi bija - mulkigi ka visi nomira no tavas rokas bet vel mulkigak ir tas kad tu man pat.... un tad sekoja naza duriens sirdi un es nomiru... TT^TT

Kad piecelos mans spilvens bija mitrs un man acis asaras... Kas gan man butu jadoma par faktu kad sapni piepildas?

ceru, ka izbaudījāt katru šī brīnišķīgā garadarba rindiņu :D
(TT^TT - iegaumējiet šo simbolu, tas droši vien ir īpaši bīstams, ļauns un vēsta par nāvi no saindētiem gumijas lācīšiem!)

viss bija kolosāli pozitīvi un ūber labi.
un tomēr no zvērīgā zvēra man vislabāk paliks prātā skats, kā četri vīrieši pusotru stundu cenšas uzcelt padomju style telti, kas vairāk gan izskatās pēc vigvama. vai vismaz pēc nelielas piramīdas.
par brīnumu patērētais spirta daudzums bija neliels, alkohols galvā nedeva, toties viņš gan paspēja vairākas reizes nogāzt mani no kājām. burtiski.

es nespēju paskatīties uz tušonkām. vispār, tā ir traģēdija, jo man tie brīnumi vēl būs jāēd.

ja man liktu izvēlēties starp cigaretēm un alkoholu, es izvēlētos pirmo.
ha.

toties šovakar zvērā un vispār back to the roots.

ēdot tēju, kas izskatās pēc kaķu smiltīm, es apceru, vai tā nav pirmā šizofrēnijas pazīme.
un vēl, izskatās, ka esmu vienu atkarību aizstājusi ar citu. tā vienmēr notiek.

positivus ir veiksmīgi un ar dažnedažādiem piedzīvojumiem pārdzīvots/izdzīvots, piektdiena, kā rādās, būs zvērīgajā zvērā. elle jā.

tieši tad, kad man jābūt visvairāk dzīvotspējīgai, tieši tad, protams, vienmēr kaut kas nočakarējas. tā man dzīve atspēlējas, par pieciem mērķtiecīgas veselības bojāšanas gadiem. fail, fail, fail.
man ir slikti, es gribu aizmigt, bet tā kā man ir slikti - loģiski, ka aizmigt nesanāk. un, protams, viss kaut kā nejauši sākas, tad tu uzkāp pa trepēm un mirsti nost. vienīgais mierinājums - tā jau reiz ir bijis un no tā nomirt nevar. nu vismaz pagaidām.
ja es rīt dēļ šitā netikšu uz pasākumu, tad visa nedēļas nogale būs izčakarēta un tizli.
pilnīgi gribās, lai kāds pažēlo, bet es esmu liela meitene un lielas meitenes pašas tiek ar visu galā.
vēlreiz fail.

bļēēee, kā man pēkšņi sagribējās normālu ēdienu. tādu mājās gatavotu, kas nav maizītes, konservi vai cepti/vārīti kartupeļi ar tomātu mērci.
BET es neesmu draugos ar virtuves padarīšanām, man nav ne naudas, ne arī ledusskapja, kur to visu sabāzt.
toties uz galda pudele alkohola man visu laiku skatās virsū. ja sāks runāt - izdzeršu.

stopēšana kopā ar blondīni izrādījās vairāk nekā veiksmīga. pacančiki, kas cienāja ar cēsu zaļo toksisko, iedeva man hotdogu un maniakālā ātrumā aizveda mūs līdz galamērķim & visi pārējie bija lielisks panākums.
divarpus dienas. haļavnais alkohols, haļavnās cigaretes. vispirms telts, tad guļammaiss uz lipīgas grīdas. cilvēki. troksnis. dziedāšana/bļaustīšanās, kas citiem gan jau krita uz nerviem. šūpoles četros rītā. rīts pie jūras. venta. negaiss, kurš tomēr neatnāca. negulētas stundas. garas pastaigas un zaļumballe uz kuru neviens neaizgāja. pāris stundas ar elektrisko ģitāru. un jā, es māku nospēlēt to kolosālo dziesmu.
un tomēr nakts vidū pie upes, gulēšana uz laipas un tas neizsakāmais miers man vislabāk.
brīži, kurus es nemainītu ne pret kādiem miljoniem. pat ne pret tērvetes alus darītavu. nekad.

And if I lie here
If I just lie here
Would you lie with me and just forget the world?

šī būs pirmā viņas dzimšanas diena, kurā es netaisos piedzerties. vot laiki pienākuši. ja nu vienīgi kāds manās dzelzs aknās nesaskatīs kompanjonu šņabja litra tukšošanā. vai tamlīdzīgi. man jau nav žēl.
toties tur būs Venta, kas nozīmē sēdēšanu nomodā pie upes, romaņķiku un tamlīdzīgi. un vecais dzelzsceļa tilts uz kura naktī forši pīpēt un vispār.
un vispār dzert alu, ripināties slapjā zālē, bučoties, darīt visādas muļķības, aiziet pastaigāties divatā un atgriezties, kad visi jau aizgājuši gulēt, skaļi smieties, peldēties naktī, uzvesties bērnišķīgi un stulbi, dejot negaisā, lēkt pāri ugunskuram un visbeidzot aizmigt blakus uz vienvietīga matrača vai teltī pret kuras jumtu sitas lietus, bet tam nebūtu nekādas nozīmes. jā, tā es gribētu.

rīt mani deviņos nāks un modinās, a es sēžu augšā un plucinu apsvilušo ādu nost no pleciem. nu arī izklaide.

9.00 man zvana B. un aicina braukt uz hujviņzin kādu tur ezeru ar teltīm, bet viņi ir tik maniakāli un vispār nemāk laicīgi neko pateikt, tāpēc es atteicos. a tagad kožu pirkstos un domāju, ka vajadzēja braukt, jo pilsētā kā rādās šodien nekas spēcīgs nenotiks. un es joprojām neesmu izgulējusies.

man nepatīk sapņot. it sevišķi, kad tie ir tik nežēlīgi dzīvi. it sevišķi, ja tie tevi pamodina pusčetros rītā un tu nevari vairs aizmigt un nezini kur likties, blenzt sienā, vai griestos, vai skaitīt līdz simts miljoniem vai vispār nemēģināt darīt ne vienu, ne otru, ne trešo.
tad tu rakņājies datora iekšās, uznāk kaut kāda faking nostaļģija, tu skaties kaut kādas aizvēsturiskas bildes un domā, cik labi, ka esi no tā visa ārā un 'ak šausmas vai tā maz esmu es'. tajā pašā laikā tev uz galvas ir violets kušķis ar kādu skraidīji, kad vēl nebija 18, bet tagad tev ir 20 un ir savādāk, un tev vairs neliekas, ka violeti mati ir 'stilīgi' un, ka tusēties piecas dienas pēc kārtas ir nenormāli forši. pēc tam tu izložņā divas jēdzīgākās no četrām pieejamajām interneta lapām, parakņājies citu cilvēku atmiņās, kas tev neko neizsaka un atkal blenz tizlajās puķēs uz tapetēm.
man nepatīk sapņot un man nepatīk šādi rīti. aiz neko darīt ir jādomā par lietām, kuras vislabprātāk gribas ieslēgt kaut kādā kastē un izmest pa logu. vai vismaz noslīcināt daugavā. līdz šim man gan ir veiksmīgi izdevies to ignorēt, bet kāds ik pa laikam to piemin vai pajautā kaut ko, pat neiedomājoties, ka man tas atgādina, ka gribas sisties ar galvu pret sienu, ka bļe es to nemaz negribu zināt, dzirdēt un vispār. dooh. okei gan jau es pārspīlēju, bļe, gan jau. šitas ir kaut kāds emo-šizofrēnijas-morālas nestabilitātes paraugs piecos no rīta, kad bezmiegs besī un vispār gan jau, ka pie visa vainīgi mani neveiksmīgie mati, sukas bļe. nākamais ieraksts būs par puķītēm, parkiem un visādiem prieciņiem, tā kā šito var aizmirst un pohuj bļe nelamāšos arī tik daudz.
ir pieci no rīta, esmu gulējusi labi ja divas stundas un man vairs nenāk miegs.

ir neizsakāma vēlme doties uz tuvāko diennakts veikalu pēc cigaretēm, bet nē. pārvarēšu šoreiz. tāpēc, ka tā vajag. dažreiz vajag. varbūt tajā nolādētajā rudenī es izpīpēšu paciņu dienā un nebūs neviena, kas man to varēs aizliegt.
man ir melna kafija bez cukura, jo cukurs sen kā izbeidzies, atvērts logs, sestais stāvs, palodze un pilsēta tur ārā.
pure morning.

paskaidrojiet man kāds, lūdzu, kā matukrāsa ar toni ''ugunīgi tumši sarkans'' (kuram uz maniem matiem bija jākļūst par tumši sarkanbrūnu) rezultātā izrādās tumši VIOLETA (!!!)/SARKANA. ak jā dažādā apgaismojumā viņi kļust violetzili. EPIC LOL.

izskatās dīvaini un man ir morāla trauma, bet neslikti.
varbūt laika gaitā pat iepatiksies.

ir tik sasodīti labi to apzināties

kad nav cilvēkam prāta, tad arī nav. un ja es vēl viena tāda, bet nē - veselas piecas stulbenes. sāpes, sāpes, sāpes, apdegums, bļe. visbrutālākā sauļošanās pēc ilgiem laikiem.
visi lieliskie brīvdienu plāni tātad atkrīt. ne tikai tāpēc, ka sāp, bet ar tādu seju sabiedrībā pāris dienas nevarēs rādīties. BĻE.

trijos naktī pilsētā izdzisa gaismas, mēs spēlējāmies esplanādes strūklakā kā bērni un gaiss smaržoja pēc liepām.
mēs smējāmies, uzvedāmies muļķīgi un stulbi. forši kaut kā.
un naktī bija negaiss. tieši tik, cik vajag. un to noskatīties sēžot ''bēniņos'' zem stikla jumta vispār. spēks.

toties gulēšana 4 vai tomēr visas 5 stundas Bolderājas jūrmalā tieši karstākajā dienas laikā var beigties ar nelielu sāpīti. te tev nu bija iedegums, bļe. vismaz ūdens jūrā kolosāls un tās jocīgās smiltis čīkst joprojām.
za to makā trīs vientuļi santīmi un miskastē samestas vīna pudeles. vismaz man ir meitenes, kas nāks ar kartupeļiem un draudzību, un vakariņas tomēr būs.

btw man ir jauna istabas/gultas biedrenīte uz nedēļu. viņa ir forša. *stulbi priecīgs smailijs*

šitas karstums mani nogalinās.