AERODROMS

11 dienu laikā tā kārtīgi (kā visi normālie cilvēki) mājās esmu gulējusi tikai divas vai trīs naktis. sīkās joprojām ir te un uzvedās tikpat tizli, bet, par laimi, no vienas vismaz tikšu vaļā. nogurums. pēc visiem šitiem party all night long un būšanām visur kaut kur apkārt, šovakar visi tiek saudzīgi pasūtīti pāris mājas tālāk.

pirms divām dienām 8 no rīta ejot uz Salaspils autobusu es sajutu rudeni. vai arī vienkārši bija pārāk agrs. tāds vēsi saulains augusta rīts, kas atgādina par to ka vasarai pamazām jābeidzas. es nezinu kāpēc, bet man rudens vienmēr asociējies ar sarkaniem āboliem uz zilu debesu fona no padomju laiku dārzkopības grāmatām. kaut kādas bērnības traumas laikam :D agrie, vēsie, bet saulainie rīti, migla, sarkanas plūmes un zemē nokritušu ābolu smarža. vakari, kuros ātri paliek tumšs. skaisti un tajā pašā laikā..
vēl dažas nedēļas.

bet tā laikam bija augusta vakara romaņķika ar dzeltenajām saulespuķēm, vilcieniem un dzelzsceļa sliedēm. kā tādā kinofilmā un vēl mazliet vairāk.
dienas un naktis, mirkļi un minūtes. pasaulei pēkšņi ir spilgtākas krāsas un vasarai cita smarža (jā, jā laikam nav labi ar mani un nākamreiz runa būs par brutālu piedzeršanos kādā no vecrīgas bāriem, lai neviens nepadomā, ka pēkšņi esmu galvu saspiedusi vai tamlīdzīgi :D)

man ir tikai viena vēlēšanās. viena vienīga vēlēšanās un cerība, ka tas nav prasīts par daudz.