Stresi /iekārtojas ērtāk un paceļ pret debesīm līku pirkstu/ ir visādi. Dzīves likstas ir sūc un ēstgribu man personīgi neizraisa, drīzāk otrādi.
Bet ir fona stress. Permanenta rēkoņa dvēselē, kura neapklust nekad.
Izņemot brīdi, kad esi tā piestampājis vēderu, ka diafragma vairs nespēj raustīties un uz kādu brīdi, minūtēm piecpadsmit, tevi atlaiž sajūta, ka krīti bezdibenī.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
