atceros, ka vecāsmātes māsa, traģiska dzīves pavērsiena spiesta (bet tā, īsta dāma un bagāta biča ar viltīgām acīm un smaidā savilktiem lūpu kaktiņiem), savas dzīves pēdējās dienas pavadīja strazdumuižas neredzīgo pansionātā. es pie viņas gāju ciemos katru nedēļas nogali, reiz viņa man atzinās, ka tagad tāds periods dzīvē, ka pakakāt var, tikai uz poda uzpīpējot. tur gan bija tāda problēma, ka viņiem neļāva iekšā pīpēt.