Valodnieki nodarbojas ar sabiedrībā lietoto vārdu nozīmju piefiksēšanu nevis to definēšanu. Protams, cilvēki vārdnīcas var arī izmantot pretējā veidā – lūk, šāda nozīme ir ierakstīta vārdnīcā, tāpēc es to lietošu, bet kā jau tu pati atzīsti, sarunvalodas komunikācija ir ļoti fleksibla, un tā ir iezīme nevis trūkums.

Interesanti, ka arī zinātnē terminu definīcijām bieži ir tikpat nekonkrētas definīcijas, kas ļoti atkarīgas no konteksta vai katra pētnieka izvēles. Šobrīd tieši saskāros ar nanodaļiņām, kuras dažādi pētnieki definē dažādos izmēros (1–100 vai 1–1000 nm).

Bet ja tieši par tēmu, tad mana galvenā doma ir tā, ka zinātniekiem ir vairāk jāmācās komunicēt ar sabiedrību. Ne tikai stāstīt, ka mēs šo lietu (piemēram, ĢMO) definējam šādi, bet spēt arī paraudzīties uz to no sabiedrības izpratnes viedokļa, lai cilvēki varētu labāk izprast, ko jaunās idejas un tehnoloģijas nozīmē. Varbūt pat pats nosaukums "ģenētiski modificēti organismi" nav pareizs. Kāds te (vai tik ne tu pati, neatceros) ieteica, ka ja tie būtu nosaukti par "ģenētiski uzlabotiem organismiem", tad sabiedrība būtu daudz pozitīvāka.

Un tas tā reāli strādā. Manās farmācijas studijās ir eksāmens, kur jākonsultē pacienti. Tas netiek uzskatīts par grūtu eksāmenu, jo 50% atzīmes tiek dotas vienkārši par komunikācijas spējām, kā tu sasveicinies, vai uzturi acu kontaktu, uzklausi pacientu, pajautā, vai nav problēmu utt. Bet kaut kādā ziņā ar katru gadu tas paliek arvien grūtāk. Jo lielākas medicīniskās zināšanas, jo grūtāk runāt vienkārša cilvēka līmenī.