| pilnas brīvības pēdējās trīs dienas | 10:48 |
|---|
Arī deja mēdz būt proza. Un mēs visi esam stāstnieki. Veiklāki. Neveiklāki. Bet stāstu pilni.
Vakar līdz pusdiviem dejoju par smiekliem, par trakulību, par pirmo fokstrotu, par fabrikas meiteni un paula kungu, par juri kronbergu tik plastisku, par to kā draugi atbrīvojas, par to, kā rokas dodas savās debesīs un savijas ar domām, par to, kā var dejot uz iekšu, bet tad deja izlaužas pat no lūpu kaktiņiem un nav vairs noturama, par to, ka var neapstāties stundām un izlaist tikai pēdējās trīs no dejām.
Bet mājupejot, debesīs mākoņi iezīmējuši hiereoglifu. Ja es būtu mācējusi to izlasīt, iespējams, ka manis vairs nebūtu. |
| bet diena sākās tik skaisti... | 12:57 |
|---|
|
Esmu bezspēcīga cilvēku bez fantāzijas priekšā. Lai gan saprotu, cik neauglīgas tādas dusmas, tomēr, tomēr, tomēr esmu NIKNA! Un tieši tādēļ vēl bezspēcīgāka. |
|
Visjūtīgākā ir mugura. Tajā sakrājas visi skatieni no kuriem esi bēdzis, kas tevi vajājuši, no kuriem esi novērsies, kurus esi gribējis neredzēt, no kuriem esi baidījies. Tur nu viņi visi ir - plecos sūrstoši, mugurkaulā ieēdušies, krustu bedrītēs sagūluši, sasējušies dienu diegos un aukliņās kā tādi krāsaini un izbalējuši karodziņi starp himalaju akmeņiem. Padodas un atdodas ikvienam vēja pieskārienam. Un gaida tos. Lai norautos, lai sagrieztos virpulī kā lapas tik strauji, ka nav iespējams izvairīties no saskatīšanas, no pamanīšanas, no saskatīšanās. |
Diena kā vate. Un pagurums kā pēc 6 stundu ilga trenniņa uz ledāja lietus apstākļos, apgūstot cirtņa izmantošanu "noraušanās" gadījumā. Ledus un lietus brezenta apģērbu pārvērtuši svinā, kājas vairs neklausa, bet instruktors tikai atkārto - sēdies, uz vēdera, šļūc, iecērties, atpakaļ, vēlreiz..
un tu zini, ka telts būs izmirkusi un drēbes izžāvēt nevarēs un atpakaļ uz nometni tikai pēc 2 dienām.
Bet izdarīts pilnīgi nekas...tikai šļūkts uz vēdera pa slapju ledu. |
Un maya satika stepes vilku un stepes vilks teica: "kaut ko tādu es nebiju gaidījis".
gribētu es arī satikt kaut ko negaidītu. |
Es nobijos jau pirmajās minūtēs. Tik baisi ir klausīties to kā nakts tumsā veca dvaša un dvaka laužas caur muti, degunu, anālo atveri un miegā murmināšanu. Un tad visas tās smakas un izmisīgā turēšanās pie dzīvības un vienam pie otra.
Izrāde kā gara diena tāda kāda tā ir. Lieta pati par sevi. Tīra un nogurdinoša. Un bez domām, jo vienīgais, kas palicis ir elpot, piecelties, noturēties, baidīties, aizmirst, izciest sāpes, panest izmisumu. Kuškuškuš...drīz tas pāries...kuškuškuš mēs vēl esam dzīvi.
Tas arī viss.
Un kādas var būt domas pēc izrādes par bezdomām?
Varbūt mazliet bail, un negribas tā un gribas kaut kā savādāk, bet visticamāk jau tā. Pēc gadiem piecdesmi. Vai 40.
P.S.
Nezinu kā ar mākslu tāda reālisma un sajūtu dokumentalitātes apstākļos, bet aktieru paveiktais ir meistardarbs.
P.P.S
Smiekliem es tā īsti nevarēju saņemties. Tad es būtu smējusies par to, kurš nevar atsmiet pretī. Varbūt beigās, kad vini paši atļāvās smieklus par sevi, bija vieglāk smaidīt. Bet gaišuma gan nekāda, vai arī tik sīkas druskas, ka nepietiek. |
|
|