Arī deja mēdz būt proza. Un mēs visi esam stāstnieki. Veiklāki. Neveiklāki. Bet stāstu pilni.
Vakar līdz pusdiviem dejoju par smiekliem, par trakulību, par pirmo fokstrotu, par fabrikas meiteni un paula kungu, par juri kronbergu tik plastisku, par to kā draugi atbrīvojas, par to, kā rokas dodas savās debesīs un savijas ar domām, par to, kā var dejot uz iekšu, bet tad deja izlaužas pat no lūpu kaktiņiem un nav vairs noturama, par to, ka var neapstāties stundām un izlaist tikai pēdējās trīs no dejām.
Bet mājupejot, debesīs mākoņi iezīmējuši hiereoglifu. Ja es būtu mācējusi to izlasīt, iespējams, ka manis vairs nebūtu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
