Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Es nobijos jau pirmajās minūtēs. Tik baisi ir klausīties to kā nakts tumsā veca dvaša un dvaka laužas caur muti, degunu, anālo atveri un miegā murmināšanu. Un tad visas tās smakas un izmisīgā turēšanās pie dzīvības un vienam pie otra.

Izrāde kā gara diena tāda kāda tā ir. Lieta pati par sevi. Tīra un nogurdinoša. Un bez domām, jo vienīgais, kas palicis ir elpot, piecelties, noturēties, baidīties, aizmirst, izciest sāpes, panest izmisumu. Kuškuškuš...drīz tas pāries...kuškuškuš mēs vēl esam dzīvi.

Tas arī viss.

Un kādas var būt domas pēc izrādes par bezdomām?
Varbūt mazliet bail, un negribas tā un gribas kaut kā savādāk, bet visticamāk jau tā. Pēc gadiem piecdesmi. Vai 40.

P.S.
Nezinu kā ar mākslu tāda reālisma un sajūtu dokumentalitātes apstākļos, bet aktieru paveiktais ir meistardarbs.

P.P.S
Smiekliem es tā īsti nevarēju saņemties. Tad es būtu smējusies par to, kurš nevar atsmiet pretī. Varbūt beigās, kad vini paši atļāvās smieklus par sevi, bija vieglāk smaidīt. Bet gaišuma gan nekāda, vai arī tik sīkas druskas, ka nepietiek.