Tā, kamēr man ievelkās vakara tējiņa, uzrakstīšu savas pārdomas par Fundamentālistu
1) Milzu paldies režisorei Inesei Mičulei par lugas izvēli. Stāsts, lai arī, protams, runā par tēmām, par kurām jau vairāk vai mazāk dzirdēts, tomēr nav banāls un vismaz uz skatuves un filmās nešķiet miljons reižu jau atgremots.
2) Beidzot manā vērtību skalā Gatis Gāga diezgan stabili ieņem laba aktiera apzīmējumu
3) mazliet personīgāks skatu punkts - brīžiem tās sarunas ļoti atgādināja mani un viņu. uz skatuves, kā jau to pieprasa skatuve un šajā gadījumā arī lugas materiāls, viss lielākās galējībās. bet atmetot virspusējību un nonākot līdz sarunu saknei, tās ir tieši par to, par ko mēs reizēm mēdzam aizrunāties.

un divas komiskas piezīmes - Gatis Gāga  bieži ieņem tādu pašu roku pozīciju kā viņš, kad ieiet savā diskutējamības garastāvoklī savukārt es pilnīgi redzu sevi Inesē Mičulē, kad viņa saka "Man riebjas tā tava saprašana!" un "Man riebjas tā tava apzināšanās!". Tur gan protams jānodala konteksti, bet tīri tehniski tas ir tieši tā.

Kopumā - izrāde, kas mani beidzot atrāva vaļā un lika šo to pacilāt savos domu plauktos. Un vēl es sapratu, kā es varu spriest par to, vai izrāde ir laba man - ja pēc izrādes man ir bail no cilvēkiem un pat tantiņas pretī grūstais puķu-miršu pušķītis man liekas kā revolveris sejā, tad izrāde ir bijusi laba.

Tags: teātris

Gāju uz teātri, izdarīt visādus labdarbus - norezervēt biļetesbrr  vecākiem uz Soņu un sagādāt mums pašiem ielūgumus uz Puspieturu, bet viss izvērtās tā, ka aizgāju 11os noskatīties Zilā kalna Martu. Ko lai saka - pašā saknē izrāde atkal ir izteikti Hermaniska, tobiš, stāstošā izrāde.  Tomēr papildināta ar visādām skatuviskiem aci piesienošiem elementiem un izdarībām ir baudāma un  vairāk vai mazāk notur savā varā.  Man  īpaši veiksmīga nelikās mūzikas izvēle, šeit domājot  ierakstu mūziku, jo abas dzīvajā  izpildītās dziesmas aiziet  kā un kur vajag. It sevišķi jau pirmā.  Kā  jau Hermaniska izrāde, arī šis ir  aktieru ansambļa, ne atsevišķu zvaigžņu parāde. Bet, ja man tomēr jāpiesienās, tad man šķiet Ka E. Kļaviņa pārspīlēti mēģina spēlēt  neglītu un jocīgu personāžu, savukārt S. Zvīgule  brīdī, kad stāsta par Martas krāsu izpratni ir pārlieku  (un nepamatoti)  emocionāla.
Bet kopumā izrādei ir tāda skumji gaiša noskaņa. Un par mazo, pavisam vienkāršo elementu iespraušanu īstajās vietās man jāsaka paldies A. Hermanim. Un tā katra paša izaudzētā čūska sevī, ko izrādes gaitā, katrs no sevis izdabū ārā, arī ir iedarbīgs un sajūtas/pārdomas raisošs moments.
Kopumā, ne ar ko pārāk nepārsteidza, bet patīkamu sajūtu un minimālas pārdomas izraisīja.

Tags: teātris