Tā, kamēr man ievelkās vakara tējiņa, uzrakstīšu savas pārdomas par Fundamentālistu
1) Milzu paldies režisorei Inesei Mičulei par lugas izvēli. Stāsts, lai arī, protams, runā par tēmām, par kurām jau vairāk vai mazāk dzirdēts, tomēr nav banāls un vismaz uz skatuves un filmās nešķiet miljons reižu jau atgremots.
2) Beidzot manā vērtību skalā Gatis Gāga diezgan stabili ieņem laba aktiera apzīmējumu
3) mazliet personīgāks skatu punkts - brīžiem tās sarunas ļoti atgādināja mani un viņu. uz skatuves, kā jau to pieprasa skatuve un šajā gadījumā arī lugas materiāls, viss lielākās galējībās. bet atmetot virspusējību un nonākot līdz sarunu saknei, tās ir tieši par to, par ko mēs reizēm mēdzam aizrunāties.

un divas komiskas piezīmes - Gatis Gāga  bieži ieņem tādu pašu roku pozīciju kā viņš, kad ieiet savā diskutējamības garastāvoklī savukārt es pilnīgi redzu sevi Inesē Mičulē, kad viņa saka "Man riebjas tā tava saprašana!" un "Man riebjas tā tava apzināšanās!". Tur gan protams jānodala konteksti, bet tīri tehniski tas ir tieši tā.

Kopumā - izrāde, kas mani beidzot atrāva vaļā un lika šo to pacilāt savos domu plauktos. Un vēl es sapratu, kā es varu spriest par to, vai izrāde ir laba man - ja pēc izrādes man ir bail no cilvēkiem un pat tantiņas pretī grūstais puķu-miršu pušķītis man liekas kā revolveris sejā, tad izrāde ir bijusi laba.