Pētera Hēga grāmata "Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture" beidzas ar šādiem vārdiem:

"[..]un priekšā stāv nākotne, [..], es gribu to satikt vaigu vaigā, taču esmu pārliecināts, ka tad, ja nekas netiks darīts, nebūs arī nākotnes, kam ielūkoties acīs, jo - lai arī nedrošs ir tikpat kā viss - uz gaidāmo katastrofu un bojāeju, šķiet, var paļauties, tāpēc man gribas saukt palīgā, vai mums visiem nav vajadzīgs kādu pasaukt?, un es nu esmu izsaucis pagātni.
[..] palaikam man iekrīt prātā doma, ka es varbūt nekad īsti neesmu saskatījis citu cilvēku cerības - vien savējās, un pati vientulīgākā doma pasaulē ir tā, ka tas, ko esam ieraudzījuši, nemaz nav citi, bet gan mēs paši, taču tagad ir par vēlu tā domāt un kaut kas ir jādara, un, iekams kaut ko darām, mums ir jāizveido priekšstats par divdesmito gadsimtu."

Grāmatas pēdējā vāka anotācijās tā tiek nosaukta par G.G.Markesa "Simt vientulībaas gadu" skandināvisko versiju. Tāda sajūta rodas. Bet tā tomēr ir reizē pietiekami reāla un par diezgan nesenu pagātni rakstīta grāmata, lai atskatītos uz gadsimtu un izdarītu secinājumus. Iespējams es te piedāvāju kaut kādas sazvērnieciskas teorijas, bet man visu grāmatu šķita, ka nenāktu par sliktu nošpikot tās lietas, no kurām jātiek vaļā, lai dotos uz labo ceļa galu.

Lasīt brīžiem smagnēji (rakstības stila ne satura dēļ), bet, ja tiec līdz beigām, tad ir tā patīkami skumjā sajūta, ka "ek, beidzās, a ko tagad?"

Tags: grāmata

Tā kā man tikko piezvanīja darba devēja un paziņoja, ka man rīt ir brīvvakars, es atļaušos tagad kādu stundiņu, pusotru nosacīti paslinkot un kārtīgi ielasīties Ingas Ābeles "Paisumā".
trolejbusā izlasītās pirmās 5 lpp jau mani saintriģēja.
re kur arī dienas citāts:
"Viņas ikrīta gaišie labrītvārdi liecināja, ka viņa nav tikusi līdz sevij, līdz savām dusmām, līdz dziļi slēptajām šaubām, kas nozīmētu tikt izraidītai no Ēdenes dārza brīvībā. [..] Viņa nebija atslēgusi savā sirdī mazās durtiņas uz elles pusi, viņa palika pumpurā, visu mūžu pumpurā un bērnā. Un gar tādem cilvēkiem visvairāk asiņo nagi gan Dievam, gan ļaužiem, jo viņos ir kaut kas kaitinošs, pie viņiem ne Dievs, ne ļauži nevar pielietot savas bezgalīgās eksorcisma receptes, jo tādu cilvēku esamībā nav ļaunuma pazīmju - un Dievs var iet atvaļinājumā, jo nav kam tirgot indulgences. [..] Paliec bezpalīdzīgs kā zīdainis, kā dzīvnieks, kā cietumnieks, kā dzērājs, kā vienkājis tunelī, kā plānprātīgais - un pasaule ātri nobrāzīs tavu vaigu līdz asinīm, un tu sapratīsi, kālab vienmēr ir bijis vajadzīgs Dievs. Kamēr esi spēcīgs, tu liec debesis ragā. Paliec vājš - un redzēsi velnu. Ne jau ar ragiem un asti, bet ātri traucošās pasaules paviršās laipnības velnu, kas noglāstīs tevi līdz nāvei."

Tags: grāmata

"Bet bija arī labs tēvocis, mans nelaiķa tēvocis Alekss. [..]Un viņa galvenā iebilde pret citiem cilvēkiem bija tāda, ka tie ļoti reti pamanīja savus laimes brīžus. Piemēram, kad mēs vasarā sēdējām zem ābeles, dzērām limonādi un laiski pļāpājām par šo un to, gandrīz vai dūkdami kā bites, tēvocis Alekss pēkšņi pārtrauca šīs tīkamās pļāpas un izsaucās: "Ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki?!"
Tāpēc es tagad daru tāpat, un tā dara arī mani bērni un mazbērni. Un es lūgtin lūdzu jūs - pamaniet, kad esat laimīgi un kādā brīdī iesaucieties vai nomurminiet, vai nodomājiet: "Ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki?!" "
K. Vonnegūts "Cilvēks bez valsts"

Tags: grāmata