Pētera Hēga grāmata "Divdesmitā gadsimta sapņu vēsture" beidzas ar šādiem vārdiem:

"[..]un priekšā stāv nākotne, [..], es gribu to satikt vaigu vaigā, taču esmu pārliecināts, ka tad, ja nekas netiks darīts, nebūs arī nākotnes, kam ielūkoties acīs, jo - lai arī nedrošs ir tikpat kā viss - uz gaidāmo katastrofu un bojāeju, šķiet, var paļauties, tāpēc man gribas saukt palīgā, vai mums visiem nav vajadzīgs kādu pasaukt?, un es nu esmu izsaucis pagātni.
[..] palaikam man iekrīt prātā doma, ka es varbūt nekad īsti neesmu saskatījis citu cilvēku cerības - vien savējās, un pati vientulīgākā doma pasaulē ir tā, ka tas, ko esam ieraudzījuši, nemaz nav citi, bet gan mēs paši, taču tagad ir par vēlu tā domāt un kaut kas ir jādara, un, iekams kaut ko darām, mums ir jāizveido priekšstats par divdesmito gadsimtu."

Grāmatas pēdējā vāka anotācijās tā tiek nosaukta par G.G.Markesa "Simt vientulībaas gadu" skandināvisko versiju. Tāda sajūta rodas. Bet tā tomēr ir reizē pietiekami reāla un par diezgan nesenu pagātni rakstīta grāmata, lai atskatītos uz gadsimtu un izdarītu secinājumus. Iespējams es te piedāvāju kaut kādas sazvērnieciskas teorijas, bet man visu grāmatu šķita, ka nenāktu par sliktu nošpikot tās lietas, no kurām jātiek vaļā, lai dotos uz labo ceļa galu.

Lasīt brīžiem smagnēji (rakstības stila ne satura dēļ), bet, ja tiec līdz beigām, tad ir tā patīkami skumjā sajūta, ka "ek, beidzās, a ko tagad?"