šodien manī pamodies varonīgās senču dievietes gars, kas nespēj izturēt nekādu ņurdēšanu, kurnēšanu un žēlošanos, it sevišķi no vīriešu puses. Gribas visus tādus iepļaukāt.

Atliek uzsiet ap galvu lakatu, lai no priekšnieka izpelnītos izsaucienos 'crazy woman' un 'mormonis'. Nez kad vērsties tiesā par goda un cieņas aizskaršanu - tagad, vai pagaidīt lai sakrājās nedaudz vairāk pierādījumu?! :D

Nav ne vainas būt darbā ar vieglām atmetiņām, ja te 3 kastes zemeņu un konfekštrauks. :)

Kad vasaras vakaros satumst un gadās tā, kā šovakar, ka lasu Kirkegoru, es aizfantazējos par tiem trim nozīmīgiem vīriem, ar ko kopā gribētu iedzert tēju tieši šādā novakarē. Viens no viņiem noteikti būtu jau pieminētais Kirkegors, otrs būtu Voltērs un trešais Oskars Vailds. Bet patiesībā kā sāku par to domāt, tā saraksts ātri vien izstiepās garāks. Bet lai nu paliek...

mana šodiena smaržu pilna. un arī mazu, ikdienai izzagtu mirkļu pilna. Vispirms apzināti izbraucu uz darbu minūtes 15 ātrāk un pasēdēju rāmi parkā pavērot cilvēkus viņu rīta gaitās. Puspamodušies pieaugušie, super aktīvi bērni un riteņbraucēji ar revolucionāra rievu pierē un mirdzumu acīs. Pirmā dienas smarža - mana mīļākā - pļautas zāles smarža.
Pēc darba - pa nepazīstamām takām uz nepazīstamu vietu ar cepumu smaržu līdzi vējojošu. Atpakaļceļā cepumu smaržai pievienojas arī citronbaziliks un piparmētra. Mirklis piestāšanas parkā un šķiet no smaržu pārbagātības arī baloži apjukuši - tie bariem vien apstājas man apkārt, bet nekā vairāk kā zaļumu jau man nav. un tas tak pat nebalodim skaidrs, ka šamējie vairāk uz kūkošanu un cepumošanu tendēti.
Cik smaržu un mirkļu bija tavā dienā?

Šodien manī daudz mīlestības, izdodas mīlēt pat tos, kas parasti izraisa īgnumu - šodien apskaujami un samīļojami arī tie, kas koķetē ar savu nevarīgumu, slēpjas aiz slinkuma, jo bail pazaudēt to pašu neko,utt. Šodien jūtu to labo balansa sajūtu starp to, ka arī manī tas viss ir, bet, ka es to apzinos un cenšos to nepalaist pašplūsmā. Bet vispār es brīvdienās daudz domāju par to, ka no kosmosa puses jau nekas vairāk kā tāds audu pikucītis mēs katrs neesam, tā kā no tādas puses skatoties mūsu eksistencei īsti nekādas izšķirošas jēgas nav. Un tā sajūta ir tik atvieglojoša! Atvieglojoša, jo palīdz saprast, ka nav kaut kāda tāda tava es, kādam tev būtu jābūt (no ārēja skatupunkta). Cilvēka dzīvei nav jābūt jēgai. Ja skatās no tādas puses, mēs te esam tikpat vajadzīgi/nevajadzīgi kā jebkura cita radība uz zemes. Ko mums darīt ar to, kas paliek pāri? Apziņu, dvēseli, sauciet kā gribiet..
Manuprāt, ir divi galvenie ceļi - tāpat kā būtnēm bez apziņas, dzīvot bez pašizpētes, pašizziņas un pašizvērtēšanas. To var darīt un tas nav viennozīmīgi slikti, ja to dara līdzīgi kokiem vai putniem (jā, atsauce uz Kirkegoru) - ja vienkārši ir, veic ikdienas izdzīvošanai nepieciešamas darbības un nepieprasa papildus lietas. Otrs ceļš ir atzīt sevī šo otru pusi - apziņu. Bet tas tad ir jādara atbildīgi. To nedrīkst izmantot kā attaisnojumu apzināta ļaunuma darīšanai. To vispār būtu jāvairās izmantot kā attaisnojumu jebkam. Bet izvēloties apzināties sevi un domāt par sevi, tas jādara pastāvīgi. Ar to nevajadzētu koķetēt vai īslaicīgi aizrauties, nodarboties ar to, tikai tad, kad sagadās brīvs brītiņš. Būtu jāievieš domu higiēnas rituāli.
Tādiem cilvēkiem kā man, kas ilgi ir gājuši pa pirmo ceļu un tagad mēģina sākt iet pa otru, ir jāiemācās saprast, ka apzināties savu emociju cēloņus nenozīmē izslēgt no savas dzīves emocijas, tikai tās labāk izprast un vajadzības gadījumā kontrolēt. Man ir jāsaprot, ka šis ceļš nenozīmē atteikšanos no kaut kā, kas bijis iepriekš - tas viss var palikt, ja pēc izvērtēšanas to vēl gribas paturēt.

Šodien cilvēki liek man justies skumji, jo uzvedas kaut kā mazliet muļķīgi un kaut kā nedaudz egoistiski. Viss sākās ar rītu un kolēģi, kas ierodas darbā pēc 3 dienu prombūtnes; domājām, ka šamais bijis atvaļinājumā, bet nē, izrādās viņam koks uz kājas uzkritis tā, ka velkot to nost āda kājai norauta, bet ko viņš - nevar mierīgi pasēdēt mājās un apārstēt kāju, bet metas uz darbu, drasē apkārt uz nebēdu un domā, ka visi viņu par to godā un ciena. Bet man skumji.
Citi cilvēki savukārt uzvedas kā bērni nespējot pieņemt lēmumus vai uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tas, ka tu saproti, kādu lomu viņi spēlē vai kas viņiem par vainu, jau nepalīdz, jo nevar jau iet un mācīt citiem dzīvot. Un man gribētos pieņemt visus tādus, kādi viņi ir, bet, pirmkārt, man liekas, ka tie viņu niķi, stiķi un bērnības problēmas nav viņi paši un otrkārt, visi nevar visus pieņemt, jo ja es kādu pieņemu, tas nozīmē, ka mainu sevi un izeju uz kompromisu, kas savukārt nozīmē, ka tas kāds nav varējis pieņemt mani tādu, kāda esmu. Vai vismaz mēs abi tādi kādi esam neesam spējuši komunicēt. kādam vienmēr ir jāpielāgojas. un tie reti kad ir abi. Bet man skumji.
un pēdējos skumju viļņus sasmēlos pa ceļam uz mājām redzot cik cilvēki egoistiski neizjūt citus cilvēkus savā tuvumā publiskajā telpā. stāvam vairāki cilvēki pie luksofora sarkanās gaismas - es ar riteni, pārējie kājāmgājēji. Līdzko iedegas zaļais, visi gājēji aizšķērso ceļu tā, ka man uz priekšu netikt. un te nevar būt runa par iepriekšēju nepamanīšanu. Tas pats ieejot veikalā - katrs iet tā, it kā viņš tur būtu viens pats vai tā, it kā visiem citiem būtu jāgriež viņam ceļš. Bet man skumji.

Ja bērnu dārzos audzinātājas un auklītes vajadzīgas, lai bērnus iemidzinātu un pieskatītu, lai viņi guļ, tad man vajadzētu tādu pieskatītāju, kas neļauj dzīvot pusnomodā, neļauj iegrimt komforta mīkstajās dūnās un rokas stiepiena attālumā sasniedzamo vēlmju burbulī. Berlīne mani atkal mazliet atmodināja un atgādināja, ka skaidram un pēc iespējas neatkarīgākam prātam ir jābūt tam mērķim, kas visu rīcību un lēmumu pamatā. Ek, ka nu šito izdotos sevī kādu brīdi noturēt.

Būtu jāiemācās 3 lietas:

1. Vairāk rēķināties ar citiem, pat tad, kad kā aizbildinājumus nevērīgumam var minēt lielu aizņemtību, nogurumu, utt.

2. "Pārmest" vienreiz un konstruktīvi un pēc tam likties mierā,nevis apzināti vai neapzināti turpināt terorizēt vairāku dienu garumā.

3. Būtu jāiemācās neuztvert personīgi brīžus, kad kāds cits attiecībā uz tevi nerīkojas saskaņā ar pirmajiem diviem punktiem.

EMPĀTIJA pāri visam!

Vēl nezinu kādā kontekstā par to runā P.B. jaunajā RL, bet es būtu gatava šo uzrakstu izšūt sev uz muguras un agrajās rīta stundās, tā mazliet pirms deviņiem, pastaigāt šurpu turpu pa piestacijas gājēju pāreju.